Filozofija ir darbība – vieds, kādā mēs domājam par noteiktiem jautājumiem. Agrāk vai vēlāk katrs cilvēks tieši vai netieši uzdod filozofiskus jautājumus. Kāda jēga dzīvei? Kur ir mana vieta tajā? Vai ir Dievs? Cilvēks mēģina analizēt un pamatot savu esamību. Sastopoties ar lēmumu pieņemšanu un izvēli, cilvēks mācās izvērtēt zināšanu un savu uzskatu vērtību. Katram indivīdam var būt savs atšķirīgs viedoklis. Filozofiskā domāšana palīdz mums izvērtēt savus spriedumus, tikt skaidrībā par to, kam mēs ticam, uz kādām zināšanām paļaujamies. Filozofijas raksturīgākā īpašība ir loģiska argumentācija. Filozofisks cilvēks attīsta spēju sakarīgi un pamatoti spriest par dažādiem jautājumiem.
Filozofi iztirzā jautājumus par to, ko varētu dēvēt par „dzīves jēgu”: par reliģiju, morālu vai amorālu rīcību, politiku, ārpasaules dabu, psihi, zinātni, mākslu un daudzām citām tēmām.
Šo tēmu izvēlējos tāpēc, ka tā ir vairāk saistīta ar sabiedrību un ikdienas dzīvi. Ar reliģiju gan mana saistība ir mazāka, bet ar politiku saistīts ir praktiski viss. No filozofu darbiem gribēju uzzināt, kā gudrību mīlošie cilvēki ir prātojuši par šīm tēmām un cik ļoti tas sasaucas ar mūsdienu domāšanu.
Visi cilvēki agrāk vai vēlāk ir prātojuši par to, vai Dievs ir vai nav. Vieni palikuši uzticīgi ticībai, citi atkal domā, ka Dieva nav. Filozofi iztirzā argumentus, kas liecina par labu Dieva eksistencei vai ļauj to apšaubīt. Vairumā gadījumu reliģijas filozofija balstās uz ļoti vispārīgu mācību par Dieva dabu – tā dēvēto teismu. Šī doktrīna apgalvo, ka pastāv viens Dievs, ka viņš (vai viņa) ir visvarens, visu zinošs un vislielākajā mērā gādīgs. Viens no biežāk minētajiem pierādījumiem par labu Dieva eksistencei ir „projekta arguments”. Tā piekritēji apgalvo, ka dabas objektu sarežģītība un efektivitāte pierāda, ka tos izveidojis Dievs. Taču pret projekta argumentu ir vērsta spēcīga kritika. Viena nepilnība balstās uz vāju analoģiju, proti, uz šķietami pašsaprotamu pieņēmumu, ka starp dabas objektiem un mums pazīstamiem plānveidīgi izveidotajiem objektiem pastāv kāda būtiska līdzība.
Vispāratzītu alternatīvu skaidrojumu sniedz, piemēram, Čārlza Darvina teorija par evolūciju, ko virza dabiskā izlase. Šī teorija neapstrīd to, ka Dievs pastāv, tomēr tā patiesi vājina projekta argumentu, jo izskaidro tās pašas sekas, nepiesaucot Dievu kā cēloni.
Filozofi ļoti daudz ir domājuši par to, kas no kā ir cēlies. Pirmcēloņa arguments apgalvo: pilnīgi viss ir radies no kaut kā, kas ir pastāvējis pirms tam, - nekas tā vienkārši neuzrodas, ja nav bijis nekāda cēloņa. Dievs tiek uzskatīts kā pirmcēlonis. Pretarguments ir tāds, ka Dievam nav cēlonis. Līdz ar to tas rada jaunus jautājumus, kuriem nav atbildes.
Ļoti spēcīgs arguments uzskatam, ka Dievs pastāv, ir ļaunuma problēma, jo tas ir pretrunā ar labo, visvareno, gādīgo Dieva dabu. Dievs, kurš pieļauj tik milzīgas ciešanas estētiskā nolūkā, vairāk līdzinās sadistam, nevis teistu aprakstītajam visulabajam gādniekam.
Ļoti slavens ir Nīče ar saviem vārdiem: „Dievs ir miris: nu gribam – mēs, lai dzīvo pārcilvēks.
…
Filozofi iztirzā jautājumus par to, ko varētu dēvēt par „dzīves jēgu”: par reliģiju, morālu vai amorālu rīcību, politiku, ārpasaules dabu, psihi, zinātni, mākslu un daudzām citām tēmām. Šajā esejā ir apskatīta filozofijas saikne ar reliģiju, mākslu un politiku.
- Filosofija citu kultūras jomu kontekstā
- Sieviete kā kultūras fenomens
- Zigmunda Freida kultūras attīstības skaidrojums
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Vai kultūras attīstība nodrošina laimi?
Эссе для средней школы1
-
Eseja filosofijā
Эссе для средней школы4
-
Baiļu filosofija
Эссе для средней школы2
-
Viduslaiku filosofija
Эссе для средней школы1
-
Kas ir griba Šopenhauera filosofijā?
Эссе для средней школы1