Manas pārdomas par Frīdriha Nīčes darbu «Ecce Homo»
Teologs jautā: «Ko Dievs grib?» Filozofs jautā: «Kāda nozīme ir vārdam «Dievs»?» Teologs vadās no ticības, filozofs – no šaubām. Toties Nīče apgalvo, ka Dievs ir miris. Kas tad ir Nīče? Dzīves mākslas filozofs un vērtību pārvērtētājs vai vienkāršs sava ateisma paudējs? Vai mūsdienās cilvēki vēl tic Dieva esamībai un kā mēs veidojam savu esamību?
Savu pēdējo darbu filozofisko autobiogrāfiju Ecce Homo jeb «lūk, cilvēks» F. Nīče uzrakstīja 1888. gada rudenī, pavisam īsi pirms gara slimības sākuma, kad pār viņu gāzusies iedvesmas plūsma. «Ecce Homo» Nīče atskatās uz visu savu pagājušo dzīvi, analizēdams savu izaugsmi un daiļradi. Viņš pats raksta:
«Paredzot, ka man drīz būs jātuvojas cilvēcei ar vissmagāko prasību, kāda tai jelkad izvirzīta, man šķiet nepieciešami pateikt, kas es esmu.»
Tātad – «Ecce Homo: kā cilvēks top tas, kas viņš ir».
Par savu dzīves mākslu Nīče detalizēti izsakās vēstulēs un, protams, savā pēdējā darbā Ecce Homo, kas manuprāt ir visu iepriekšējo darbu kopsavilkums un paša pārdomas. Spilgti darbā iezīmējas eksistences estētika, kā Nīče pats saka «manas dzīves programma». Izdomātā paša dzīves mākslas koncepcija, pie kuras viņš nemitīgi strādā un ar kuru eksperimentē, aptver arī diaitētiku, kas «iekārtota atbilstīgi paša vajadzībām» un vērsta uz «eksistences optimumu». Domaju, ka Nīče grib būt ārsts ne tikai sev, bet, arī antīkajai sabiedrībai, kas izdziedinātu no aizspriedumiem.
Frīdriha Nīčes slavenajā darbā Ecce Homo tiek risināta problēma par cilvēces vērtību pārmaiņām laikā, kad dzīve ir vienveidīga un sabiedrība pat neaizdomājas par sevi kā mākslas darbu. Šobrīd situācija ir tāda pati - viss mainās un attīstās ļoti strauji un pieredze, ko mūsdienu sabiedrība gūst, liecina par realitātei nolaupīto jēgu, vērtību un patiesumu, bet man patīk kā to skaidro Nīče - pavisam vienkārši «arī doma par iespējamību var mūs satricināt un pārveidot». Apjukums valda arī manā pasaulē, jo neprotam novērtēt to, kas mums ir šajā tehnoloģiju laikmetā, aizmirstam pat par savas dzīvības vērtību. Cilvēce eksistē kā mākslas darbs ar materiālu vērtību, ne kā estētisks darinājums. Nīče nemaz nevēlas cilvēcei uzspiest savu viedokli, bet tas liek aizdomāties lielākajai daļai sabiedrības par Dieva, kā varena spēka esamību.
Manuprāt Nīče ar savu darbu Ecce Homo ir parādijis vēlmi tikt saprastam. Tieši šis Nīčes jautajums «Vai esmu saprasts?», jau izraisa vēlmi iedziļināties un izprast, ko Nīče mums ir centies pateikt. Bet tomēr, domāju, ka katrs izlasot šo gramatu saprot Nīči mazliet savādāk.
…
