Frīdrihs Nīče bija spilgta personība, kas ar savām idejām ieviesa lielas pārmaiņas viņa laika sabiedrībā un aizsāka jaunu domāšanas un pasaules izjūtu laikmetu. Frīdrihs Nīče nav filozofs vārda parastajā nozīmē. Viņa domas uzspridzina visu iepriekšējo laikmetu kultūru, vērtības, priekšstatus. Nīčes domas nav viegli apkopot vienā veselumā, jo viņš neveido stingri noslēgtu, jēdzieniski definētu filozofiju. Viņa domas „plosās”, tekstus pārpilda salīdzinājumi, metaforas, tēli. Nīčes filozofija nav atraujama no viņa domāšanas stila. „Mans stils ir ideja,” saka Nīče, „visāda veida simetriju rotaļa un šo simetriju pārlēkums un izzobojums.” Kad klasisko filozofiju nomainīja postkalsiskā filozofija, tad tieši Nīčes izstrādātā dzīves filozofija kļuva par postklasiskās domāšanas spilgtāko izpausmi. Nīčes dzīves filozofija par galveno atzīst nevis prātu, bet prātam nepakļauto, plūstošo, visaptverošo dzīvi.
Kaut arī Nīčes mācībā ir sastopamas iekšējas pretrunas, viņa filozofija, ētikas teorija un sociāli politiskā koncepcija veido ciešu vienību. Nīčes problēmas nav objektīvas zinātnes vai zinātniskas filozofijas, bet praktiskas dzīves problēmas. Dzīve viņa mācībā tiek saprasta daudznozīmīgi – gan kā bioloģiska parādība, gan kā sabiedriska dzīve, gan kā iekšējs pārdzīvojums, gan kā garīgo spēku tradicionāla rotaļa. Nīče uzskatīja, ka viņa filozofijai jākalpo dzīvei, tā jāpaceļ, jākāpina.
Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums "Dievs ir miris", taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: "mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!", kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu - situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionālu subjekta varu un loģiski - pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi saites ar reliģiju. Tāpat, kā kristietīgā dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietīgās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolūto patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu dievu, kurš ierobežo radošo aktivitāti, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība. Viena no izplatītākajām Nīčes filozofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir: nihilisms, visu vērtību pārvērtēšana, pārcilvēks, varas griba, mūžīgā atgriešanās.
Nihilisms
Nihilisms ir visu pastāvošo vērtību, normu un principu noliegums. Nīče netic Eiropas kultūras pamatvērtībām. Kristietība, revolūcijas, verdzības atcelšana, tiesību vienlīdzība, pasaules mīlestība, taisnība, patiesība – visi tie ir tikai lieliski vārdi, lai ar tiem kā ar karogiem ietu cīņā, bet tā nav realitāte. Nihilisms noliedz prātu, pieredzi, kā galvenais princips kļūst visu vērtēt no dzīves pozīcijām. Pirmajā vietā ir dzīve. Nīče uzskata, ka dzīvīgie impulsi, kas palīdz pārvērtēt visu bijušo nevar nākt no prāta, bet gan no dzīves, no iracionāliem pirmsākumiem.
…
