Fridrihs Nīče 19gs otrajā pusē būtiski maina Eiropas filosofijas noskaņas. Klasisko filosofiju viņš nomaina pret postklasisko filosofiju.
Nīčem pastāv ideja par mūžigo atgriešanos. Šajā grāmatā viņš raksta, ka visas lietas vienmēr atgriežas un mēs visi līdz ar tām. Viņš uzskata ka mēs jau vairākas reizes esam bijuši šai pasaulē un visas lietas, kas ir ar mums ar te nav pirmo reizi. Nīčes filosofijā ienāk domas par mirkļa mūžības kopsakaru, kurtību un arī mieru. To varētu nosaukt arī citiem vārdiem- tā ir pārliecība par īsteni esošā stabilitāti, vērtību un noturīgumu, kas izpaužas nevis ilgstībā, kā pierasts, bet gan atkārtojamībā un apliecinājumā.
Nīčes domas ir grūti apkopot vienā veselumā, jo viņš neveido stingri noslēgtu, jēdzieniski definētu filosofiju. Viva domas nav konkrētas , viņa tekstos ir ļoti daudz salīdzinājumu, metaforu un daudz dažādu tēlu. Un viņš ar savu nenoteiktību var izraisīt izbrīnu, jo tas nav nekas neparasts ja vienā lapaspusē viņš saka vienu bet otrā kautko pavisam citu un iespējams ka pretāju savam iepriekš sacītajam. Nīčē raksta ļoti skaistā literārajā valodā.
Grāmatā „Tā runāja zaratustra” Nīče raksta: „Ak, kur pasāulē gan notikušas lielākas bezprātības nekā starp līdzcietīgajiem? Un kas pasaulē ir nodarījis vairāk ciešanu nekā līdzcietīgo ģeķība.
Vai! Visiem tiem kas mīl, kam trūkst vēl augstuma, kas stāvētu pārāk par viņu līdzcietību!
Tā sacīja velns reiz uz mani: „aŗī Dievam ir sava elle: tā ir viņa mīlestība pret cilvēkiem.”
Un nesen es dzirdēju viņu sakām šos vārdus: „Dievs ir beigts; aiz līdzcietības pret cilvēkiem Dievs ir miris.”
Tādēļ es biedinu jūs no līdzcietības: no turienes tuvojas cilvēkiem vēl smagāks padebesis! Patiesi, es pazīstu vēl laika zīmes.”
Ar šo citātu Nīče gribēja pateikt ka kristietība ir pārāk kultivējusi līdzcietību, pazemību, kroplību. Viņš uzskata ka aiz skaistajām vērtībām- žēlsirdības, pateicības, pieticības...slēpjas pūļa bailes no visa , kas paceļas pāri viduvējībai. Nīče raksta par to , ka cilvēki ir kļuvuši sīkumaini un pat zemiski, viņu rīcību allaž pavada atriebības alkas, viņiem nav lielu tieksmju un mērķu un viņiem nav pat savas lielas un stipras gribas.
Ņīče savā darbā ļoti bieži lieto tādu kā cilvēka ideālu- pārcilvēks.
…
