Ja maltītes biedram ir iebildumi – atturies. [1. 83-84 lpp.]
Nereti viesojoties citā valstī, tās iedzīvotāji izrāda mums savu viesmīlību, uzaicinot ciemos uz pusdienām. Tieši tādēļ vēlams izpētīt kultūrā pieņemtās normas jau laicīgi.
Ja esi ielūgts itāļu mājā, un ielūgumā ir teikts, ka jāģērbjas neformāli, uzvelc stilīgas drēbes, kas var būt pat ir formālas, vīrietim būtu ieteicams ierasties žaketē, kreklā un kaklasaitē, savukārt, sievietei elegantā kleitā. Punktualitāte nav strikta. Ja esi ielūgts pusdienās, vari ierasties 15 minūtes vēlāk nekā ielūgumā teikts, bet ballītē vari ierasties līdz pat 30 minūtēm vēlāk. Ja esi ielūgts uz maltīti, ir pieņemts namamātei dāvināt ziedus, šokolādi vai dāvanu papīrā iesaiņotu vīnu. Kājās jāpaliek stāvot tik ilgi, kamēr namamāte ierāda vietu, kur apsēsties. Ēšanas brīdī , dakšiņa tiek turēta kreisajā, bet nazis labajā rokā. Seko līdzi namamātes viesmīlībai – viņa apsēžas pie galda pirmā, pirmā uzsāk maltīti un maltītes beigās pirmā pieceļas kājās. Pirmo tostu saka namatēvs. Uzaicinātajam viesim tosts jāsaka vēlāk maltītes laikā. Sieviete drīkst ierosināt tostu. Maltītes laikā, nevajadzētu rokas turēt klēpī, taču nevajadzētu arī elkoņus likt uz galda. Pieņemami ir atstāt dažus kumosus uz šķīvja. Siers jāēd uzdurot uz dakšiņas, nevis ņemot pirkstos. Ja nevēlies vairāk vīna, tad atstāj savu vīna glāzi gandrīz pilnu. [4]
Ne katrs itālis prot gatavot ēst, toties māk labi paēst. Ēšana kā rituāls ir vēl viens apliecinājums itāļu mūžsenajai prasmei pārvērst dzīvi mākslā. Manuprāt, Itālija ir valsts, kur gribas atgriezties vēl un vēl, baudīt tās skaistumu, kultūras vērtības un bagātības. Šajā dienvidu zemē, kur saule karsē spoži jo spoži, cilvēki prot novērtēt tādas vērtības kā kopā sanākšanu un ēdiena izgaršošanu nevis kā ātru, ērtu izsalkuma apmierināšanas veidu, bet kā kaut ko patiesi vērtīgu un izbaudāmu.
Arrivederci! – Uz tikšanos Itālijā – saules, vīna, optimisma un laba ēdiena zemē!
…
