Mode var tikt uzskatīta par mākslas veidu. Mākslas, kas izmanto kultūras materiālus dabisko ķermeņu pārveidošanai. Mode ietver sevī sociālo statusu, dzimumu un arī pievilcību. Ķermeņa dekorēšana (pīrsings, tetovēšana, rētošana, zobu metāliskošana un pēdu iesiešana) ir dabiskā ķermeņa pārveidošana. Apģērbies cilvēks taču izskatās vairāk iekārojams nekā būdams kails. Un tas nav tikai tāpēc, ka apģērbs piesedz ķermeņa defektus. Arī tāpēc, ka apģērbs un mode spēj maldināt informāciju par konkrēto cilvēku (un šī maldināšana vajadzīga mums ir tikai pozitīvā virzienā).
Apģērbs, protams, tiek valkāts jau no aizvēsturiskiem laikiem. Bērēs, kas notikušas 25 tūkstošu gadu atpakaļ Krievijā, mirušie tikti ievīstīti dzels lūgšanu krellēs. Skatoties pēc ķermeņu novietojuma, tiek uzskatīts, ka šīs krelles kādreiz dekorējušas cepures un citus apģērba gabalus. Bet dzīvnieku zobus kā rotāšanās elementu lietoja jau 40 tūkstošus gadu atpakaļ.
1800.g. p.m.ē. tika izgudrotas pirmās korsetes sieviešu figūras koriģēšanai. Gan romieši, gan ēģiptieši interesējās par modi un stilu. Dzejnieks Ovīds sūdzas par to, cik bieži romiešu sievietes maina savas frizūras. Savukārt Franču antropologs Marsels Griaule atzīst, ka seno Āfrikas cilšu pārstāvji uzskatījuši, ka parasta sieviete, kas sevi izskaistina ar apģērbu un aksesuāriem, izskatās iekārojamāka nekā tā, kura svētīta ar dabisku skaistumu.
Mode, ko mēs parasti lietojam domājot “aktuāls” un “stilīgs”, radās tikai ap 1400. gadu līdz ar vidusslāņa parādīšanos. Konkrēta apģērba valkāšana apzīmēja cilvēka statusu. Un kā jau zināms, no 1400. līdz 1700. sieviešu skaistuma ideāls Rietumu kultūrā bija figūra ar lielām krūtīm, tukla un savā ziņā ļoti mātišķa.
…
