Tiesības pēc savas būtības ir sadalītas vairākās nozarēs, tādējādi katrai no nozarēm ir savs konkrēts mērķis un uzdevums. Tiesību zinātnē ir publiskās un privātās tiesības, sīkāk tās sadalās nozarēs. Galvenās tiesību nozares ir: konstitucionālās tiesības, cilvēktiesības, administratīvās tiesības, civiltiesības un krimināltiesības. Kā jau minēju izdala publiskās un privātās tiesības. Apskatīsim galvenās atšķirības:
Publiskās tiesības. Vārds "publisks" cēlies no latīņu valodas un nozīmē "sabiedrisks, vispārīgs, atklāts". Publiskās tiesības, atšķirībā no privātajām, regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Tām ir raksturīgs imperatīvs regulējums, subordinācijas, nevis koordinācijas, attiecības starp subjektiem.1
Viena no pusēm publisko tiesību attiecībās vienmēr ir valsts vai kāda tās institūcija, amatpersona, kam piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras.
Publisko tiesību uzdevums ir nodrošināt sabiedrības pārākumu pār viena indivīda interesēm. Līdz ar to indivīdam vienpusīgi jāpakļaujas valsts rīkojumiem- tātad starp valsti un indivīdu pastāv pakļautības attiecības. Publiskajās tiesībās darbojas princips "atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu". Tādējādi valsts iestāde nevar pamatot savu rīcību ar to, ka likumu norma neparedz attiecīgas rīcības aizliegumu.2
Privātās tiesības. Vārds "privāts" cēlies no latīņu "privātus" un nozīmē "personisks, neoficiāls, uz atsevišķu cilvēku attiecīgs". Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā, bet privātajās tiesībās pilnīga valsts izslēgšana nav iespējama3 Privātās tiesības aizstāv personas intereses tās līdztiesīgajās attiecībās ar citām personām. Privātās tiesības regulē tās sfēras, kurās valsts tieša regulējošā darbība ir ierobežota. Privāto tiesību galvenie principi ir personas neatkarība un autonomija, privātīpašuma neaizskaramība un līguma brīvība. …
