G.F.Stendera stāstnieka talants un fantāzija "Augstas gudrības grāmatā no pasaules un dabas"

Stenders ir Apgaismības laikmeta tradīciju turpinātājs, kurš aicina: „Apbrīno
tos brīnumus iekš cilvēka prāta, kad viņš to cila. Acumirklī viņa domas pār visām
debesīm kāpj un pār visām pasaulēm izplašās. Prāts tik lab tās neredzamas, kā tās redzamas, tik lab tās nost-būdamas, kā arī tās klātbūdamas, tik lab tās nākamās, kā tās aizgājušas lietas domāt, salīdzināt un pārdomāt un pašu Radītāju un viņa godību atzīt var.”
Lai gan plašāka apcere par cilvēka prāta, ķermeņa vienotību nav iespējama, jo
kā norāda Stenderes „tai nabagai Latviešu valodai vārdi trūkst no augstām garīgam
lietām samanigi rakstit,” tomēr cerība pastāv pašos cilvēkos jeb „kad jūsu tauta
turpmāki atskaidrosies, tad jums arīdzan augstāki un skaidrāki gudrības vārdi
raisīsies.14”
Blēdības cēlonis esot slinkums, Stenders raksta „Augstas gudrības grāmatas”
noslēgumā. Tas ir ļoti vienkāršs un patiess novērojums, kurā ne tieši saprotams, bet
drīzāk jūtams padoms. Un, iespējams, tieši vienkāršā valoda, stāstnieka talants un
aicinājums izglītot ļāvis Stenderam 18. gadsimta latviešu zemniekam nodot patiesību, kas izdzīvojusi cauri laikmetiem. Caur zināšanām saprast savu vietu pasaulē un dabā, apzināties sevi – ne lielāku, ne mazāku, ne gudrāku, ne vājāku, ne stiprāku, bet tieši sevi, savu lomu, nepieciešamību un izvēli attīstīties.
…