Audzināšana ir kompleksa parādība, tas ir senākais un plašāk aptverošais jēdziens, kas atklāj cilvēka tapšanu, ietverot pāreju no cilvēka fiziskās aprūpēšanas līdz viņa garīgi tikumiskai pilnveidošanai. /I. Kants/
Tradicionāli viens no galvenajiem audzināšanas institūtiem ir ģimene. Tas, ko bērnu gados bērns iegūst ģimenē, viņš saglabā visu turpmāko dzīvi. Ģimenes audzināšanas institūta svarīgums atkarīgs no tā, kā bērns tajā atrodas savas dzīves nozīmīgās daļas laikā, un pēc savas iedarbošanās ilguma uz personību nevienu no audzināšanas institūtiem nevar salīdzināt ar ģimeni. Tajā aizsākas bērna personības pamati, un pirms iešanas skolā viņš jau vairāk kā uz pusi ir noformējies kā personība.
Audzināšana ģimenē vienlaicīgi spēj būt gan pozitīvi, gan negatīvi vērtēta. Pozitīvs vērtējums audzināšanā uz bērna personību pastāv tajā, ka neviens cits, izņemot pašus tuvākos cilvēkus ģimenē – mātes, tēva, vecmāmiņas, vectētiņa, brāļa, māsas, neattiecas pret bērnu labāk, nemīl viņu un nerūpējas par viņu tā kā to dara ģimene. Un līdz ar to nekāds cits sociālais institūts nevar potenciāli kaitēt tik daudz bērnu audzināšanā, kā to var izdarīt ģimene.…