Dzīve kā jau dzīve- kāds piedzimst, iet skolā, vēlāk ļoti apzinīgi pilda savam amatam atbilstošus pienākumus, tad saņem savu godīgi nopelnīto pensiju, līdz beidzot nomirst. Bet kāda tad tam visam jēga? Es vēlos dzīvot nevis eksistēt! Bet mūsdienās arvien biežāk tiek izteikts apgalvojums, ka ar godīgiem līdzekļiem neko nevar iegūt. Jā, protams, nevar noliegt- jo vairāk krāpšos, jo vairāk iegūšu, bet vai šīs rīcības sekas vēlāk tomēr negulsies uz maniem pleciem? Tad kā lai izšķiras, vai būt godīgam vai krāpties, ja abos gadījumos ir jāriskē ar savu dzīvi un tās piepildījumu?
Es nekad neesmu paļāvusies uz likteni. Šaubos, vai tāds vispār ir. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka viss ir jāizcīna pašam reizēm pat ar visradikālākajiem paņēmieniem. Esmu pārliecināta, ka vienmēr kaut kur atradīsies kāds, kas apgalvos, ka mana rīcība nav godīga. Bet kādam tad ir jābūt cilvēkam, lai drīkstētu to dēvēt par godīgu? …