Grāmatu brīnumainā vara atklājas gadu gaitā, jo labas grāmatas stāv pāri laikam, tās nerūsē. Mans piemērs ir Annas Brodeles romāns “Tas ir mans laiks”. Šo grāmatu zaļajos vākos vispirms lasīja mana vecmāmiņa, pēc tam mana mamma, nesen to izlasīju es. Veca grāmata ir kā relikvija, kā atgādinājums par cilvēkiem, kas pirms manis šķirstījuši tās lappuses, atstājuši kādu grāmatzīmi vai atzīmējuši iedvesmojošus citātus, kas, piemēram, aicina neizniekot savu laiku, lai vēlāk nebūtu “žēl ik sekundes, kurā es nebūšu stāvējis visā augumā, ar paceltu galvu, spoguļodamies mirkļa skaistumā” (Anna Brodele).…