Humanitāro tiesību efektivitāte 21.gadsimtā

NOBEIGUMS
Starptautiskie valstu pienākumi kriminalizēt nacionālajā līmenī starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus tiek ierobežoti tikai ar tiem pārkāpumiem, kuri tika izdarīti starptautiskajos bruņotajos konfliktos. Tomēr ne visas valstis labprātīgi ir izpildījušas pat to, kas ir paredzēts starptautiskajos līgumos, jo ievērojot Ženēvas konvenciju un papildprotokolus, starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumi tiek kvalificēti kā vispārīgi noziedzīgi nodarījumi un neļauj nacionālām tiesām saukt pie atbildības visus “nopietnos pārkāpumus” un “kara noziegumus”. Romas regula ietver visaptverošāko informāciju par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, bet šis līgums nosaka Starptautiskās krimināltiesas kompetenci un nenosaka dalībvalstīm pienākumu saukt pie atbildības par fiksētajiem kara noziegumiem. Romas regula nosaka tādu tiesību režīmu, kurā valstīm pašām ir jākriminalizē šādus pārkāpumus un jāsauc pie atbildības vainīgos patstāvīgi.
Par svarīgu notikumu starptautisko krimināltiesību jomā kļuva tas, ka starptautiskie tribunāli var saukt pie atbildības indivīdus ne tikai par likumu un kara paražu pārkāpumiem, bet arī par citiem nozīmīgiem pārkāpumiem humanitāro tiesību jomā, ar nosacījumu, ka šiem pārkāpumiem ir nozīmīgas sekas cietušajai pusei, un starptautiskajās. Tomēr starptautisko tribunālu izveidi nevar uzskatīt par pamata instrumentu cīņā ar starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, ņemot vērā to ierobežoto kompetenci – saukšanu pie atbildības tikai par vis nopietnākiem noziegumiem. …