Mūsu rīcībā ir paša Luija XIV memuāri, kas gan ir lielā mērā viens no valdnieka tēla konstruēšanas līdzekļiem, kas tapa kā kolektīvs darbs, tomēr sniedz vērtīgu informāciju par to, kas drīkstēja ietilpt karaļa atmiņās, kādiem akcentiem, domām bija jābūt sakrālā valdnieka politiskajā testamentā, kas bija adresēts karaļa dēlam, Memuāra pirmajā sējumā valdnieks, stāstot par karu pret Holandi, sniedz padomus topošajam valdniekam ar mērķi palīdzēt viņam uzturēt valdnieka tēla sakrālo darbu – nav ne mazāko šaubu, ka mums jābūt īpaši uzmanīgiem pret to pārākumu, kas veido galveno ietvaru pozīcijai, ko mēs ieņemam. Visam, kas šo pārākumu izceļ un saglabā, jābūt mums ļoti svarīgam.
Kā viens no efektīvākajiem līdzekļiem galminieka identitātes veidošanā kalpoja ne tikai spēles un svētku ilūzijas potenciāls, bet arī konkrēti mākslas darbi, proti, drama in musica – 17.gs. Francija operas mākslas sākumposmā izveidojies žanrs, kas vēlāk pārtapa par franču baroka operu.
Galma loma un ietekme, kā arī publiskais tēls, kas ietekmē arī valdnieka tēlu. 17.gs. balstījās ilgi kritizētā un novārtā atstātā atsevišķu personību vēsturē. Daudzslāņainus politiskais diskurss, kas veidoja sakrālu monarha tēlu, vienlaicīgi izolējot viņu no sabiedrības, transformēja monarhijas varas principus, ietekmēja galma kultūru – alegoriju valodu, masveida pasākumu saturu un uzdevumu īpatnības, palielinot verbālās un simboliskās kultūras nozīmi politiskās domāšanas attīstībā.
Ņemot vērā N. Eliasa priekšstatus par to, ka galma hierarhizētā ceremoniāla struktūras ignirēšana, kas ir Marijas Antuanetes Žana Žaka Ruso radītā tēla stilizētās vienkāršības piemērs, var konstatēt, ka galma sabiedrība, kuras pamats – statusa atšķirību simboliska manifestācija – prasīja no galma kultūras centra ievērot hierarhiskās sistēmas nostiprinātās atšķirības, kuru neievērošana deva stimulu jaunajai aristokrātu galminieku opozīcijai 18.gs. beigās.
…
