1. „Ideoloģijas beigu” tēzes rašanās priekšnosacījumu sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā areālā.
2. „Ideoloģijas beigu” un „vēstures beigu” kopsakarības un atšķirīgais.
3. Galvenie pretargumenti ideoloģijas beigu tēzei 21. gadsimta sākuma realitātē.
Kopumā ideoloģija – tas ir apziņas forma, kas atspoguļo realitāti interešu skatījumā. Ideoloģija pauž subjekta priekšstatu par to, vai un cik lielā mērā aplūkojamās parādības īpašības atbilst subjekta interesēm, kādas šis parādības īpašības subjekta interesēm būtu atbilstošākas un kāds būtu subjekta interesēm visatbilstošākais ceļš uz šo vēlamo parādības kvalitāti.
Tēze par Ideoloģijas beigām parādījās Daniela Bella grāmatā: „The End of Ideology: On the Exhaustion of Political Ideas in the Fifties”, kas pirmo reizi tika publicēta 1960. gadā. Bells pieņem to, ka vecās humānistiskās ideoloģijas, kas attīstījās kopš XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākuma – ir izsmeltas un kā drīz parādīsies jaunas salīdzinoši ierobežotas (parochial) ideoloģijas.
Līdzīgas idejas parādījās jau pirms Daniela Bella darba. Piemēram, Karls Marks, balstoties uz vienu no Fridriha Hēgeļa darbiem, runāja par to, ka kad valstīs attīstīsies sociālisms – izveidosies bezšķiru sabiedrība, tādējādi nebūs vajadzīga arī ideoloģija.
Gandrīz vai visās pasaules valstīs laika gaitā notiek dažādas izmaiņas gan valsts attīstības vēsturē, gan tās institūciju attīstībā, kas savukārt ietekmē dažādu ideoloģiju attīstību. Galvenokārt, šīs izmaiņas sāka parādīties jau 20. gadsimta vidū.
1955. gadā Milānā, Itālijā, konferencē “The Future of Freedom” pirmo reizi bija sasniegts pilnīgais konsenss. Neskatoties uz to, ka šinī konferencē tika pārstāvēti kā kreisie, tā arī labējie politisko spēku pārstāvji, galvenajos pamatjautājumos tiem nebija nekādu problēmu sasniegt kompromisu. Te var rasties jautājums par to vai tas ir slikti, jo politika taču tomēr vienmēr ir bijusi un arī ir kompromisu māksla. Taču tas, ka atšķirību starp dažādām interesēm paliek arvien mazāk var izrādīties bīstami. Pirmkārt tāpēc, ka kompromisa meklēšana visu laiku paredz savu interešu ierobežošanu, jo, lai abas puses būtu apmierinātas, abām pusēm vajag aizmirst par viena no saviem mērķiem sasniegšanu. Par piemēru var kalpot ASV politiskā sistēma, kuras ietvaros ir tikai divas nozīmīgākas partijas, kurām nevajag rast pārāk lielu kompromisu dažādos jautājumos, jo vienmēr kaut kāda no partijām ir pie varas un tāpēc tā var mierīgi strādāt pie tā, lai izpildīt savus solījumus. Šī politiskā sistēma pierādīja savu dzīvot un rīcībspēju, vairāk par to tā parādīja, ka var darboties ļoti labi un par to liecina ASV ievērojamas pozīcijas ne tikai ekonomikā, bet arī politiskā.
Šī konference pierādīja to, ka sociālisti vairs jau neaizsargā sociālisma idejas. Sociālisti tagad kļuva jau par politisko spēku, kas aizstāvēja tikai ikdienišķas valsts intereses, nevis ikdienišķas valsts intereses sociālistu skatījumā. Ideoloģiskās atšķirības starp politiskā spektra kreisiem un labējiem politiskiem spēkiem pazuda. Tagad nebija lielas nozīmes, kāda politiskā partija ir pie varas. Šāda „vienaldzība”, parādījās tāpēc, ka gandrīz nevienai no visām politiskajām partijām tagad nav savas identitātes, jo partijas vairs neaizstāv tos ideālus un tās idejas, kas tiek deklarētas to partiju priekšvēlēšanu programmās. Mūsdienās, lai politiskajai partijai īstenotu vienu no tās galvenajiem mērķiem, proti, tikt pie varas, nav pietiekams ar skaļiem lozungiem un ideju, kas atšķirtos no citiem un piesaistītu kādu noteiktu vēlētāju sociālo grupu. Tagadējā situācijā visas partijas kļūst arvien vairāk par t.s. „catch-all” partijām, kuras arvien grūtāk atšķirt pēc to ideoloģiskās piederības.
Tieši tādu situāciju savā darbā “Ideoloģiju beigas” cenšas parādīt savā darbā Lipsets. Viņš raksta par to, ka ideoloģiskā piederība kļuva pavisam neaktuālā. Tomēr galvenā problēma pašlaik ir demokrātijas saglabāšana. Nav noslēpums, ka mūsdienās visas valstis tiecās pie demokrātiskās valsts iekārtas ieviešanas. Bet vai tad demokrātija šodien ir patiešām demokrātija, tas pagaidām ir noslēpums. Īstenībā nevar jau apgalvot arī to, ka pasaulē ir kaut viena patiešām demokrātiskā valsts, te viss būs atkarīgs no tā, ko mēs uzskatam par demokrātiju. Pat tādās valstīs kā ASV vai Lielbritānija, kurus mēdz saukt par demokrātijas etaloniem, demokrātijas līmenis arī nav pārāk augsts. Nu, piemēram, ASV pēc 11. septembra terora aktiem gandrīz katru cilvēku var apturēt uz ielas un pārbaudīt viņu mantas (starp tiem arī ļoti personiskās) un šis cilvēks neko nevar ar to padarīt, jo tas būs likumīgi.
Daniels Bells savā darbā “ The End of Ideology: On the Exhaustion of Political Ideas in the Fifties” raksta par to, ka ideoloģijas bija ļoti spēcīgs politisks ierocis. Ideoloģijas bija spēcīgas tāpēc, ka tās aizrāva cilvēkus ar savām idejām par to kā varētu būt ja... .
…
