Nu jau es zinu, ka tad, kad arī manis vairs nebūs, pie mana tēva kapa vienmēr 20.janvārī spīdēs gaisma no iedegtajām piemiņas svecītēm. Nu jau es zinu, ka šajos 19 gados esmu darījusi visu, lai manas tautas vēsture nebūtu tikai vieglu roku aprakstīta papīra lapa, kuru neviens neizlasa. Es esmu lepna. Man aug meita, kura tāpat mīlēs Latviju, kā to mīlēja viņas vectēvs. Ir tikai viena vēlēšanās: lai viņai nekad nevajadzētu iziet ielu demonstrācijās, prasot savas valsts valdībai cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Lai vardarbība pamazām izzūd visos veidos. Lai mēs vienoti kopā visi baltieši dzīvotu baltu mūžu. Ikreiz, nākot no kapiem, es par to domāju, un es tam ticu!…