Nepateicība ir pasaules alga, to māca sena latviešu tautas paruna. Varētu teikt, ka skopums un mantkārība ir tās padomdevējas. Ja visas trīs šīs rakstura īpašības mīt vienā cilvēkā, un nav tik daudz labo rakstura īpašību, kuras nomāktu sliktās, tad cilvēkiem, kuri ir apkārt, dzīve nebūs viegla, tā nenesīs prieka.
R. Blaumaņa lugā „Indrāni” no sākuma varētu domāt, ka šāds cilvēks ir saimnieka krustdēls Noliņš, kurš ir neapdomīgs un rupjš, taču turpinājumā tā izrādās Ieva – saimnieka vecākā dēla Edgara sieva. Jau uzreiz, parādoties lugā, lasot pirmās rindas, kur Ieva sāk runāt, rodas nepatīkams iespaids un uzreiz ir saprotams, ka Ieva ir nenovīdīga, īgna un nelaipna. Tomēr kā saka, arī velns savas kārtis uzreiz neatklāj, tā Ieva izliekas un melo, līdz panāk ko vēlas – tiek saimnieces godā.…