Ikviena laukos nodibināta mājvieta nav tikai ļaužu patvērums vien

Cilvēks ir dabas veidots subjekts. Viņš nāk pasaulē pēc dabas veidotiem likumiem katrā ģimenē. Un katra cilvēka dzīves ceļš arī noslēdzas likumsakarīgi, tāpēc cilvēks praktiski visu savu dzīvi dzīvo harmonijā ar dabu, ar apkārtējo vidi. Vieta, kur viņš ir dzimis, audzis un veidojies, viņa ģimenes māja- tas ir tik spēcīgs faktors, ka daudziem apstākļu spiestiem ir ļoti psiholoģiski smagi mainīt savu dzimto vietu, vidi ar citu. Iemīļotās mājas, zemīte, pļavas un upe, kurus šie ļaudis ir iemīlējuši, tas piesaista cilvēku. Tāpēc arī „Straumēnu” ļaudis nespēj aiziet prom no šīm mājām, bet, ja arī nācās, tad atmiņas tālākā nākotnē citā vidē paliek mūžīgas un vismīļākās.
„Daudzas meitas un puiši, še kalpodami, bija apprecējušies un dzīvoja tālāk. Viņi nevarēja izkustēties uz citām mājām, jo meitu brunči bija viegli, bet sievu smagi...”…