Ir pati skaidrākā nakts Jūlijā un tā smaržo kā milzu dobe, pieaugusi ar dievkociņiem un sarkanu āboliņu, mēness spīdums spiežas pa visām spraugām istabā, bet Es sēžu uz vecās lādes, kur glabājas visu Vilkaču sievu bagātības un ar asarām acīs Tev rakstu. Ja esi atradis šo vēstuli un lasi Viņu šobrīd, tad noteikti domā, kāda iemesla vadīta Es Tev rakstu. Un Es Tev atdzīšos, šī vasaras nakts uz ezera pelēkā akmens ir manu sirdi aizdzēlusi kā nāvcirte. Šī bija mana kāzu nakts. Bez novainagošanas un bez baltajiem linu palagiem. Tevī noteikti tagad raisās dusmas, jo uzskati mani par raganu, kuru Tu vēlējies iznīcināt, lai Dievlodziņi tiktu vaļā no mana lāsta. Bet tev tas neizdevās, lai ar kādu mērķi Tu nāci.
Pagājušo nakti Es nevarēju iemigt un vaļējām acīm nemierīgi grozījos pa savu guļas vietu, un domās pārdzīvoju notikumu ar Tevi pēc bitenieka pamācībām baznīcā.…