Dotā dzejoļa analīzē izmantoju „Jaunās kritikas” metodi. Šo metodi uzskata par vienu no ietekmīgākajām angļu un amerikāņu literatūras kritikā. Tā tika izmantota mācību, studiju procesā, jo veicināja domāšanu, uztveri, attīstīja spēju vērtēt, atšķirt, izjust tekstu un saprast to. Lasītājs ar darbu atrodas divvientulībā, tiek izslēgti jebkādi faktori, kas varētu traucēt tā saukto ciešo jeb „lēno, uzmanīgo” lasīšanu („close reading”). Teksts tiek lasīts neskaitāmas reizes, līdz tiek sasniegta tāda pakāpe, manuprāt, saplūšana ar darbu, kad tas sāk sarunāties ar lasītāju. Teksts atveras, jo visi jautājumi un atbildes ir tekstā. „Jaunās kritikas” metode jautā par visu. Tiek uzskatīts, ka teksts ir lasītājā. Jo vairāk tas tiek lasīts, jo vairāk tas atveras. Jāpiebilst, ka tas ir intīms process, dziļi personīgs. Iesākumā pat biedējošs. Ņemot vērā to, ka prāts visu notiekošo kontrolē un literārais darbs ir objekts nevis ziņojumu plūsma, diskomforta sajūta izzūd. Sākuma posmā dzejolis ir kā aizsalis. Redzēt redzu, bet nedzirdu un nespēju sataustīt. Darba procesā valoda, simboli, kultūrzīmes pieņem veidolu, izceļas, tuvojas un kļūst saprotamas. Ja uz šo procesu palūkojas no emocionālās puses, tad liekas, ka dzejolis ar mani koķetē. T.S.Eljots, viens no „Jaunās kritikas” pirmiedvesmotājiem, uzskatīja, ka „jāanalizē nevis tēmas vai idejas, bet gan to mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi” . Ir grūti to izteikt vārdos, bet balstoties uz sajūtām, lielāku uzmanību pievērsu simbolikai un tās nozīmei. Piemēram, ko sevī ietver „sadegšana”, „koks”, „dūmi” u.c. Caur šo zīmju, simbolu skaidrojumu un manu personīgo interpretāciju tēma, ideja it kā pašas nostājas acu priekšā. …