Attiecības starp paaudzēm ir bijusi viena no problēmām visos laikos. Un tieši šajā drāmā tas ir spilgti redzams, jo tās saturu veido paaudžu konflikts par mantu un varu.
Indrānu tēvs un māte mājas atdeva dēlam Edvartam, kas ar Ievas blēdību tās izkrāpa. Kad abi pārcēlās uz jauno saimniecību, viņi parūpējās, lai viss krasi mainās – bija ļoti daudz darba, skopa barošana, briesmīga izturēšanās. Un, ja sākumā tā attiecās tikai pret strādniekiem, laikam ejot - arī pret vecajiem Indrāniem. Tēvs mēģināja iebilst ik pa laikam, bet viss velti, jo vara tagad bija jaunajiem. Vislielākais konflikts izcēlās, kad Edvarts, lai iegūtu naudu priekš saimniecības uzlabošanas, lika nocirst tēva audzētos ošus, kurus Indrāns uzskatīja par mājas lepnumu. Pēc tam, kad vecie Indrāni tika aizdzīti uz pirtiņu, kur Edvarta tēvs, būdams nabadzīgs un bezspēcīgs, nevarēja neko iesākt, viņš mēģināja cīnīties par to, lai Edvarts mainās un pieņem viņus atpakaļ, lai māju pārraksta atpakaļ uz viņa vārda, bet velti...