A. Čaks ir dzimis un audzis pilsētā, kamēr citi viņa laikabiedri savus bērnības iespaidus guva laukos, skraidot pa dārzu un ganot lopus un klausoties putnu skaņās. Čaks šos iespaidus gūst pilsētā esošajās lietās, kuras, mazam esot, viņa zēnībā ir atstājusi spēcīgus iespaidus, kurus var izlasīt arī viņa dzejā. A. Čaks ir uzaudzis labos apstākļos, kas arī atspoguļojas viņa dzejā:
„ Kur palicis tas laiks,
Kad es varēju zekserus sist,
Kad nebija ne rūpju,
Ne darba”.
Tos iespaidus, ko ir guvis A. Čaks, dzīvodams Rīgā, viņš ir rakstījis arī dzejā. Ikdienišķas lietas, kuras mēs pat nepamanām, dienas steigā drāzdamies garām, A. Čaks šīs lietas ir saskatījis un apdzejojis un salīdzinājis ar kaut ko ļoti neparastu, proti, ar dāmu zeķēm:
„Afišas, afišas – pilsētu dvēseles –
Krāsainās, kliedzošās kā dāmu zeķes –
Asiņu sarkanas, melnas un dzeltenas”.…