Cilvēks vienmēr ir bijis konfliktā pats ar sevi, tas ir vienmēr pastāvējis un tā vienmēr būs. Viņš vienmēr ir meklējis patiesību, taču šī patiesība nekad nav bijusi vienprātīga ar citu domām. Kā piemēru, es varu minēt teoriju par Zemes virsmu. Kādreiz cilvēkiem bija licies, ka Zeme ir plakana un visi, kas tā nedomāja, automātiski tika pasludināti par raganām un burvjiem. Tā bija saucamā „prāta” patiesība, jo cilvēkiem tajā laikā bija minimālas fizikas zināšanas, un lieta kā „zemes magnētiskais lauks” bija pilnībā nepieņemama. Tāda lieta, kā doma, ka Zeme varētu būt apaļa bija pilnīgi nepieņemama, jo cilvēks zināja, ka pie griestiem nekas nevar karāties, tas neturētos un nokristu. Tātad, otrā Zemes pusē cilvēki kristu bezgalībā. Lūk, prāta patiesība, bet vēlāk fakti un zinātne darīja savu.
Faktus nevar apstrīdēt, tas nav iespējams, tāpat kā cilvēka prātu. Katrs cilvēks ir individuāls un unikāls. Tam ir savas domas, sava apziņa un savs skats uz cilvēkiem un lietām. Mēs nevaram mainīt cilvēku domas bez faktiem un pamatojuma.…