Morāle ir sabiedrības garīgās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ētika pēta morāli kopumā, tās specifiku, būtību, struktūru, izcelšanās un attīstības likumsakarības, īpatnības noteiktos vēsturiskos apstākļos, cenšas noteikt tās vietu sabiedrībā, teorētiski pamatot to vai citu morālo sistēmu. Sava darbam esmu izvēlējies esejas formu, jo tieši neliela apjoma apcere par morāles un ētikas problēmām mūsu sabiedrībā, vislabāk spēs paust manu subjektīvo viedokli par tēmu, kuru vislabāk raksturo S. Unsetes vārdi: “Ir necienīgi žēloties par likteni, kuru mēs pasi sev esam izraudzījuši”. Esejas netradicionālā forma, kas tuva sarunvalodai, man šķiet vispiemērotākā, jo tā tieši uzrunā katru, kas šo darbu lasa, liek tam domāt un neatstāj vienaldzīgu.
Visapkārt tik daudz nogurušu, skumīgu un nelaimīgu cilvēku. “Grūta dzīve” tā saka daudzi, bet varbūt dzīvei ar mums grūti. Es gribētu parunāt par savstarpējām attiecībām. Cik daudz mūs veido dzīve un cik daudz mēs veidojam savu dzīvi. Šī eseja atspoguļos manus dzīves vērojumus un izteiks manas domas un ieteikumus situācijas risinājumam, bet kā savu dzīvi nodzīvot to izlemsi Tu, manas atziņas un ieteikumi var būt tikai ceļa rādītāji, bet ne gidi vai pavadoņi.
Sava darba rakstīšanā esmu izmantojis atziņas no izdevniecībā “Avots” 1985. gadā izdotās, filozofijas zinātņu kandidāta A. Rubeņa grāmatas, zinātniskā redaktora filozofijas zinātņu kandidāta A. Milta redakcijā, filozofijas zinātņu kandidāta P. Laizāna recenzijā, grāmatas “Ētika: teorijas problēmas”.
Mēs nākam no savas pagātnes. Daudzus gadus, dzīvojot padomju sistēmā, smaidīt nebija pieņemts. Smaids bija kaut kas intīms un, šķiet, pat uz vispārējā pelēcīgā fona smaidīt bija nepieklājīgi. Atklāts smaids bija reti sastopama parādība un tāpēc daudziem likās, ka smaids uzliek pienākumus. Drūmi, īgni, pelēcīgi vadījām savas dienas un visiem tas šķita absolūti normāli. Dīvaini cilvēki izskatījās tikai tur, “aiz dzelzs priekškara”, kuri “idiotiski un uzspēlēti smaidīja”. Kaut arī šobrīd tā ir pagātne, daudzu cilvēku apziņā smaidīga pārdevēja, laipns biroja darbinieks ir tikai smaidīga marionete par kura smaidu maksā darba devējs. Protams ir jau arī tādi gadījumi, bet paaugstinoties mūsu dzīves līmenim, saprotam, cik ļoti esam maldījušies. “Pastāv vienpusēja morāles atkarība no ekonomiskām, politiskām un zinātniskām vajadzībām un interesēm un morāle šo faktoru ietekmē nevar atgriezeniski darboties uz tiem, tad tikumības statuss sabiedrisko attiecību sistēmā ir nelabvēlīgs un sabiedrības tikumiskās izaugsmes kultūra tiek kavēta,”
Dzīve ir kā “greizo spoguļu karaļvalsts”. Kāds Tu iziesi cilvēkos, tādus satiksi Tev nākam pretī. Tava drūmā oma var sabojāt dienu daudziem, kuri pēc satikšanās ar Tevi to sabojās vēl vairākiem, bet Tavs optimisms var radīt dzīvesprieku tikpat daudzos. Izvēlies pats vai Tu gribi, lai Tevi visi pazītu kā īgņu un rūcēju, kuru satiekot visi ir tik aizņemti un steidzīgi, vai lai Tevi atceras ar siltu pateicību sirdī. Abi šie ceļi ir Tavā priekšā un tikai Tev jāizlemj pa kuru ceļu iesi Tu. Esmu novērojis, kā mainās cilvēki, kuri zem dzīves nastas salīkuši, drūmi un nelaimīgi, ir raduši sevī spēku sakārtot savas domas un atraduši sevī vēlmi būt laimīgiem. Taču jāņem vērā, ka morālam vērtējumam pakļauta ne tikai indivīda attieksme pret citiem cilvēkiem, pret kolektīvu, sabiedrību, bet no morāles viedokļa tiek vērtēta kolektīva, sabiedrības attieksme pret personību. Cilvēka morālais vērtējums nedrīkst būt atkarīgs no dienesta stāvokļa, ieņemamā amata, bet gan no pozitīvās attieksmes pret dzīvi, pret katru indivīdu, kā sabiedrības sastāvdaļu. Tikai izkopjot indivīda tikumisko kultūru, jeb precīzāk, katram indivīdam strādājot pie savas tikumiskās kultūras veidošanas, varam cerēt uz visas sabiedrības pozitīvo attieksmi pret dzīvi, savu un tautas likteni.
“Visvairāk reālā tikumība atkarīga no objektīvās dzīves apstākļiem, no tās konkrētās sociālās vides , kurā norit cilvēku ikdienas saskarsme.”
…
