Konstatēts arī tas, kas policijas darbinieki ar laiku neizpauž savas emocijas, kas liecina, ka policistu profesionālā darbība ietekmē viņu attieksmi pret to, kas ir emocionāli nozīmīgs, to var saukt arī par emocionālo savrupību, depersonalizāciju, kas savukārt liecina par spēcīgi izteiktu emocionālās izdegšanas sindromu. Policistēm ir spēcīgāk izteikta spriedzes fāze nekā policistiem, kas liecina, ka spriedzes situācijas sievietes ietekmē daudz spēcīgāk nekā vīriešus.
Atbildīgs un intensīvs darbs, paaugstināta atbildības izjūta, augsti darba standarti, pārāk liela darba slodze, neatbilstošs materiālais un garīgais novērtējums, mazs sociālais atbalsts- šie ir vieni no galvenajiem izdegšanas sindroma cēloņiem, un iepriekšminēto profesiju pārstāvjiem šiem cēloņiem jāpievērš pastiprināta uzmanība. Pozitīvi ir tas, kas izdegšanas sindromam pēdējā laikā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, kā arī meklētas ārstēšanas iespējas, kā piemēram, ir jācenšas vairāk komunicēt ar cilvēkiem, kas spēj atbalstīt, vairāk fiziski jākustas, jāatbrīvo prāts no visa liekā, kā arī cukura patēriņa samazināšana var palīdzēt samazināt sindroma izpaušanos, tiek ieteikts atrast hobiju, nodarbi, kuras laikā iespējas atbrīvot prātu un atpūtināt organismu gan fiziski, gan garīgi, piemēram, gleznošana. Kopumā izdegšanas sindromu visveiksmīgāk iespējams ārstēt iemācoties rūpēties par sevi un ļaujot savam organismam atpūsties, taču galvenais būtu pašam apzināties, ka persona izjūt izdegšanas pazīmes, jo to apzinoties, organismam var dot iespēju atpūsties un atgūt enerģiju, “uzlādēties”, lai varētu veiksmīgi turpināt darbu tālāk ar garīgi un fiziski veselu organismu.
…