„Relatīvi maz skolēnu sasnieguši augstākos kompetences līmeņus – darām nepietiekami, lai attīstītu skolēnu prasmes augstākā līmenī, kas ir svarīgs priekšnoteikums skolu beidzēju spējai mācīties mūža garumā un veidot sekmīgu profesionālu karjeru.”6 Skolēnu un studentu sasniegumi ir apmierinoši, viduvēji. Nav slikti, bet aktīvas tieksmes uz vēl labākiem rezultātiem. Nav vīzijas, kas būs pēc izglītības iegūšanas, ko ar to varēs darīt. Skolēni neredz mācībām reālu pielietojumu, un diemžēl arī studentu vidū šī tendence ir izplatīta. Un, ja nav saprotams, kam iegūtās zināšanas un veiktie darbi būs reāli vajadzīgi, tad arī neredz nepieciešamību darīt ar pilnu jaudu. Tā ir realitāte.
Izglītības attīstība globalizācijas apstākļos var būt pat ļoti kvalitatīva, ja pārņemsim citu valstu vispozitīvāko pieredzi, bet nepazaudēsim savu labo un spēsim noorientēties savās vērtībās. Mums nav nepieciešams mācīties, kā labāk atvērt kokosriekstus, bet derētu pamācīties konkrētāk nospraust mērķi, kas ir tiešām aktuāls un nepieciešams, veiksmīgi izveidot tā realizācijas plānu un apņēmīgi iet uz tā īstenošanu. Mums nekur nederēs zināšanas par karsto avotu tūrisma izveidi, bet noderēs neatkarīgas nostājas izveidošana. Mums kā tautai ir jāmācās celt savu pašapziņu, lai nepazaudētu sevi pasaulē un pieņemtu no pasaules ne tikai tās noteikumus un pavēles, bet arī noderīgo un mums nepieciešamo. Tad globalizāciju varēsim saukt par savas attīstības vienu no pozitīvajiem faktoriem.
…