Manuprāt, savu izpratni par laimi R. Blaumanis visspilgtāk pauž novelēs - „Salna pavasarī”, „Purva bridējs”, „Laimes klēpī”, „Andriksons”, „Romeo un Jūlija”, „Dancis pa trim” un „Raudupiete”. Katram cilvēkam ceļš uz laimi ir citāds – citam laime nāk tikai pēc grūtas dzīves pieredzes, cits laimi cenšas atrast bagātībā, citam savā mūžā vispār neizdodas būt laimīgam.
Man liekas, ka Blaumanim patīk uzlikt grūtus pārbaudījumus noveles varoņiem, toties vēlāk tie tiek apbalvoti ar lielu laimi – mīlestību. Piemēram, novelē „Dancis pa trim”, Ješkam ir jānoskatās, kā Ilze, viņa mīļotā meitene, ieskatās mežsargā. Puisim vienmēr ir liecies, ka viņam un Ilzei ir abpusējas jūtas, bet tad uzrodas šis siržu lauzējs. Viņš savaldzina Ilzi, un meitene jūtas pārpārēm iemīlējusies – nedroša, kautrīga, bet tajā pašā laikā iekvēlināta. Meitenei šķiet, ka viņa būs laimīga:
„Un līdz ar šo noslēpumu viņa sevī nēsāja līdz tumšas jausmas par kādu lielu, nezināmu, neizteicamu laimību, par kuru viņa nodrebēja un kuru viņa gribēja it kā atraidīt, bet tas tomēr likās tuvojamies.”…