Izziņas problēma viduslaikos. Pārdomas pēc filmas "Rozes vārds" noskatīšanās

Tiek uzskatīts, ka romāns „Rozes vārds” ir itāliešu rakstnieka, filosofa, viduslaiku kultūras un semiotikas (zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām) speciālista Umberto Eko vispopulārākais darbs.
Uzreiz jāsaka, ka viņa darba ekranizējumu jau kaut kad agrāk biju redzējis, bet nepievēru tam īpašu uzmanību. Otrreiz skatoties, kaut ko atcerējos, bet dialogi šķita sveši. Diemžēl ne visai skaidri visu varēja saprast caur krievu valodu. Taču mēģināšu paanalizēt redzēto, cik nu varēja izlobīt caur krievu valodu.
Romānā „Rozes vārds” šķiet, ka Umberto Eko ir atspoguļojis viduslaiku sabiedrību un it īpaši – reliģiju, tās tuvredzīgo, melnbalto reliģisko fanātismu, pasaules notikumu un to interpretāciju caur apokaliptisko prizmu, atpestīšanas gaidas no grēcīgā fiziskā, dogmatisko patiesību un cīņu par varu. Tā kā Umberto Eko cieši ir saistīts ar semiotiku, tad arī viss filmas sižets ir ietērps zīmēs un vairāk vai mazāk dogmatiskā misticismā. Arī nosaukums „Rozes vārds” ir mistisks. Vai tas būtu attiecināms un nabaga meiteni, kura tika apsūdzēta buršanā, vai kas cits, tas nav īsti skaidrs. Jebkurā gadījumā filmas ideja ir tā, ka vidusslaiku klosterī ir notikušas slepkavības, un franciskānis Viljams ar savu palīgu dodas uz šo klosteri izmeklēt lietas apstākļus. Izmeklēšanas gaitā viņš nonāk pie secinājuma, ka visas slepkavības ir saistītas ar nereliģiskām grāmatām, kuras mūkiem bija aizliegts lasīt (jo īpaši tika slēpta Aristoteļa ētikas 2.grāmata). Šīs grāmatas atradās klosterī slēptā labirintā, lai neviens tām nepiekļūtu klāt. Galvenais uzraugs bija akls, vecs vīrs vārdā Horhe. Pašas darbojošās personas šajā romānā nav vienkārši karikatūras idejiskā fona iekrāsošanai, paspilgtināšanai, bet katrs pārstāv kādu nebūt ideoloģisku pozīciju. …