Manuprāt, Jāņa Einfelda darbā „Mēness bērns” ir stāstīts par kāda studenta iekšējo cīņu un pārdzīvojumiem, sastopoties ar dažādiem dzīves izaicinājumiem un pārmaiņām. Sākumā jaunietis ne ar ko neatšķīrās no citiem vienaudžiem un ļāva dzīves straumei sevi nest. Viņam patika laiska atpūta un bezrūpības sajūta, kas pārņēma, kad ne par ko nebija jāuztraucas, tomēr arvien biežāk sāka uzmākties domas, kas darīja nemierīgu un traucēja ierastajai kārtībai. Puisis pūlējās šīs nepatīkamās un biedējošās pārmaiņas atgrūst un nepieņemt, bet tas neizdevās.
Pagāja laiks, līdz darba galvenais varonis saprata, ka šīs domas viņu sargāja no vienmuļas un pelēkas eksistences – tās neļāva zaudēt modrību un identitāti. Dažādās idejas karoja un bija pretrunā cita ar citu, tāpēc jaunieša galvā valdīja nemitīga cīņa. Tas studentu nomocīja un nogurdināja tik ļoti, ka viņš izmisumā sāka atgrūst apkārtējos un neapdomīgi mainīt savus ieradumus.
Jaunietis apjuka un viņa galvā valdīja domu juceklis, kas padarīja viņu pārāk atšķirīgu, un apkārtējie to pamanīja, bet nespēja saprast. …