Trešās dienas vakarā ieskrēja nāburdzīša, kas teica: “Nudien, Krustdēl māt, baznīcā zvana ...” Kriša sieva izskrēja ārā, un dzirdēja tikai vēja gaudošanu.
Pēc brītiņa no baznīcas puses kaut kas tiešām iezvanijās. Visi kopā sāka soļot uz baznīcas pusi, līdz nonākuši līdz baznīcai pataustīja durju kliņķi. “patiesi, durvis bij vaļā. — Dodiet gaismu!”- teica rentnieka tēvs. Rentnieka tēvs iegāja bazn’ica, gāja pa trepēm augšā, līdz beidza iet pēdējo trepju vidū. Lielā zvana vietā bija zvanītāja līķis, ar mazu zvaniņu rokā.
Galvenais tēls bija zvanītājs, kuram atņēma viņa iemīļoto darbu, aizvedot zvanus no baznīcas. Baznīcas zvani Krišam bija visa viņa dzīves jēga, un tos no viņa atņemot, piespieda viņam aiziet no dzīves.
…