“Trīs..divi..viens..Laimīgu Jauno – 2006.gadu!” Pirmo reizi savā astoņpadsmit gadus garajā mūžā es nesaskandināju glāzes ar saviem vecākiem, savu ģimeni. Dīvaina sajūta. Sākotnēji biedējoša, taču svarīgs apstāklis šīs sajūtas kliedēšanā ir tas, ka tev blakus atrodas cilvēki, kuru sabiedrībā tu jūties labi. Vai tā nav? Divpadsmitā klase, tāpat kā janvāris, ir posms, kad mums nākas pārdomāt visu savu dzīvi...gan to, kas jau sen garām, gan to, kas vēl priekšā. Šogad man rodas miljoniem jautājumu: “Ko iesākt pēc vidusskolas? Vai turpināt mācīties? Kas es vēlos būt? Vai man izdosies? Vai sapņi piepildās?” Ik pa brīdim es nodomāju: “Kāpēc es uzraucos par šādām lietām?…