Līdz ar to atsaucoties uz M. Riekstiņa sacīto pēc mūsu domām, ne tikai NATO ir jāsastopas ar visdziļāko plānošanas dilemmu, meklējot ceļus, kā atrisināt iekšējās pretrunas, kas izriet no organizācijas paplašināšanās, militāro spēju stiprināšanas un ietekmes projicēšanu2 , bet arī Latvijai ir jākoncentrējas uz iekšējo pretrunu atrisināšanu un jāvirza pasākumu kopumu, kas veicinātu pastāvēšanas fundamentu, kurā ir skaidrā valodā definētas vērtības, kas mazinātu radītos riskus attiecībā uz vides problēmām, terorismu, ieroču izplatīšanu, informācijas drošību, energodrošību, korupciju un vēl citām lietām, kas tiek iedalītas drošības rubrikā. Veicinot Baltijas valstu ciešāku sadarbību starp politiskajām iestādēm, kā arī piesaistot nevalstiskās organizācijas. Iekļaujot intelektuālo īpašumu, pieliekot lielas pūles, mainot mūsu uzskatus, paradumus, it īpaši attiecībā uz nabadzību un civilo aizsardzību. Izmantojot publiskas diskusijas, labāku sinerģiju un sadarbību starp pilsonisko sabiedrību un militāro. Veicot „kultūras revolūciju” pašas valsts iekšienē, mainot domāšanas veidu. Veicinot jaunu prioritātes stratēģiju labākās attiecībās ar Krieviju. Padarot Krieviju un Rietumus par patiesiem partneriem. Jo arī Krievijas interesēs būtu noturēt stabilitāti Afganistānā un Pakistānā, lai terorisms caur Balkāniem nepārvietotos tās robežai.
Apzinoties un izmantojot Latvijas perspektīvas ārpolitisko interešu kopumu Eiropas Savienības un NATO ietvaros, piedāvājot politiskās alternatīvas risinot jautājumus, kas kompleksi saistīti ar sabiedrības mobilitāti, ekonomisko attīstību, drošību un politisko vidi, Latvijai bija, ir un būs iespējas piedalīties liela mēroga jautājumu risināšanā arī nākotnē.
…