No latviešu jaunāko lugu izlases man vissaprotamākās bija Leldes Stumbres “Spalvas”, Jāņa Jurkāna “Akacis” un Egīla Ermansona “Teicējs”. Tajās visās ir parādīta cilvēku ikdienas dzīve ar tās saulainām un ēnainām pusēm. Lugās dzīves tumšās puses tiek parādītas vairāk, un tās it kā aizēno dzīves gaišumu. Bet vai tad ir tā, ka dzīvē ir vienīgi tumšie brīži, ir taču arī gaišie, vajag tikai mācēt tos saskatīt un sameklēt.
Leldes Stumbres lugā “Spalvas” ir parādīta ģimenes dzīve. Neteiktu, ka šī dzīve ir laimīga. Tajā apkopojas mīlestība, apspiestība un ilgas pēc brīvības. Lugā parādītā mīlestība ir nelaimīga. Veidojas mīlestības trijstūris, kurš arī ir visas lugas lielā problēma, un no tās nāk daudzi atzari, kas veido pārējās problēmas un to atrisinājumus. Mīlas trijstūra centrā ir Elīne, kura mīl Olafu, savukārt Olafs ir precējies ar Laumu, bet arī mīl Elīni, Lauma savukārt mīl Olafu un negrib laist viņu brīvībā, lai viņš varētu būt laimīgs ar Elīni un saviem bērniem. Man šķiet, ka tā ir citu cilvēku laimes un mīlestības apspiešana, un kā apspiedēju autore mums parāda Laumu. Lauma moka gan pati sevi, būdama nelaimīga ar Olafu, gan arī Elīni un Olafu, neļaudama būt viņiem laimīgiem.
…