19. gadsimts Latvijā ir nozīmīgs posms latviešu kultūras un nacionālās pašapziņas attīstībā. Šī laika notikumi uzskatāmi par latviešu tautas pirmo atmodu. Latvijas teritorija ir Krievijas pakļautība jau kopš Ziemeļu kara (1700.-1721. gads). Muižniecības un zemes pārvaldnieki ir vācieši. 19. gadsimta vidū sakarā ar ekonomiskajām pārmaiņām, dzimtbūšanas atcelšanu, notika strauja izglītības un kultūras attīstība. Revolūciju vēsma bija pārņēmusi visu Eiropu – aizsākoties Lielajai franču revolūcijai, šis vilnis pārņēma arī citas valstis. Latvijā jūtama atbalss no Eiropā notiekošā un jau minētās dzimtbūšanas atcelšana veicināja ideju par Jaunlatviešu kustības rašanos.
Jaunlatviešu kustības darbības periods ir 19. gadsimta 60. – 90. gadi. Kustība radās Baltijas guberņas vienīgajā augstskolā Tērbatā, kur pārdesmit latviešu studenti noorganizēja latviešu pulciņu, tie bija jaunieši, kas nevēlējās vairs pakļauties pārvācošanai Latvijā. Viens no viņiem bija Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā. Viņa tuvākie atbalstītāji un sekotāji Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Brāļi Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs, A.Pumpurs, J.Caunītis, K.Biezbārdis, B.Dīriķis, Atim Kronvaldam. Viņi darbojās dažādās jomās, bet vienas idejas vārdā – modināt nacionālo pašapziņu un neļaut latviešu tautu pārvācot.…