J.Einfelds "Kabatas ēnu dumpis"

Tad, kad ne­viens ne­ru­nā, ir ie­spē­jams sa­dzir­dēt Sa­klau­sā­mo vār­du, bet ne­jau vi­si var dzir­dēt Sa­klau­sā­mo vār­du. To dzird ti­kai tie, ku­ri uz­ve­dās ļo­ti, ļo­ti klu­si­ņām, jo Sa­klau­sā­mais vārds nav sa­sto­pams ska­ļās, trok­šņai­nās vie­tās. Ja kāds ir sa­dzir­dē­jis Sa­klau­sā­mo vār­du, tad ir ļo­ti ie­spē­jams, ka var sa­dzir­dēt arī vēl kā­du vār­du, bet viņš ir ļo­ti, ļo­ti kluss. Šo vār­du var sa­dzir­dēt ti­kai tie, ku­ri ir ļo­ti klu­si, uz­ma­nī­gi un mod­ri, jo šis ir Sle­pus iz­ru­nā­ja­mais vārds. Šo vār­du ir ne ti­kai ļo­ti grū­ti sa­dzir­dēt, bet arī at­rast, jo viņš ir tik sle­pens, ka ne­viens vi­ņu ne­maz nav ma­nī­jis. Pā­rē­ji vār­di vien spriež par to, kāds viņš iz­ska­tās un ko viņš da­ra. Dau­dzi vār­di ir mē­ģi­nā­ju­ši vi­ņu at­rast, bet ne­kas nav sa­nā­cis, tā­dēļ vi­ņi ir sau­ku­ši pa­lī­gā Sa­vē­jo vār­du. …