Mazs, paresns vecītis, kurš jau no mazām dienām jau dzīvojis pa kapsētu un izracis simtām bedru. Nekad neatteicās nevienam palīdzēt, bet uz beigām strādāšana izvērtās vairāk ar mēli, nekā ar lāpstu. Zināja, cik dziļi katrā zemē bedre rokama, cik veci ir kauli, kurus atrada, un kur tie liekami, lai neapvainotu tēvutēvu trūdus. Joprojām norādīja ikvienam pēc viņa tikumiem un mantas stāvokļa, cik lieli ieņemami ģimenes kapi, apsvērdams cilvēka auglību, izturību pret nejaušībām un nāvi. Šie nesavtīgie padomi, kuri pēc laika arvien izrādījās īsti pareizi, kā arī lietpratība tai dzīves nozarē, kurā vairums cilvēku parasti paliek neprašas, - sagādāja Sīmanim pelnītu slavu.
Kā visi kaprači bija neticīgs un apgalvoja, ka kapsēta ir drošākā vieta ne tikai miroņiem, bet visiem, kas vēl turas pie dzīvības, un it sevišķi tiem, kuri tic gariem un parādībām. Kapsētas tuvums viņā bija izaudzinājis lielu vienaldzību pret visu, kam nebija sakara ar cilvēka aizvadīšanu uz viņpasauli. Sīmanis ēda un dzēra, kā katram mirstīgam cilvēkam un sevišķi kapracim pienākas, jo viņa vēders gremoja labi un viņa pārējais ķermenis to pabalstīja. …