J.Jaunsudrabiņa darbs „Vēja ziedi” ir par mīlestību visās tās izpausmēs – par saņemto, ilgi glabāto, slepeno, nepiepildīto, neuzplaukstošo un trūkstošo mīlestību. Līdz ar to mīlestība ir tā, kas nosaka un ietekmē noskaņu. Un, tā kā mīlestība nav nemainīgs lielums, arī darba noskaņa mainās, brīžiem esot laimes un prieka pilna, bet tūlīt pat pārvēršoties par sāpēm un skumjām pārpildītu.
Darba pašā iesākumā tā ir mierīga, taču strauji kļūst satraukuma pilna uzplaukušās mīlestības dēļ. Tā nav nedz bēdīga, nedz skumja, bet gan patīkama un saulaina: „Un es biju ziedošs meža rožu krūms.” „Es biju laimīga.” Lai gan ik pa laikam ieskanas vilšanās vai dusmas, tās tomēr neko nemaina. …