No visa augstāk minētā var izsekot kā ir attīstījusies un mainījusies izpratne par cilvēku. Sākotnēji, arhaiskajā pasaulē, cilvēks bija pakļauts dabai. Senajā Divupē cilvēks sāk dzīvot zemes dzīvi, jo ar tādu nolūku viņš radīts. Senajā Divupē cilvēks tiek atzīts par pasaules centru, pasaules radīšanas galveno mērķi. Pirmoreiz tiek pieminēts, ka cilvēkam ir dvēsele. Senās Indijas izpratne par cilvēku ir mainījusies, jo balstoties uz džainismu katra cilvēka dzīves mērķis ir zināšanu apguve. Savukārt Senā Roma radīja pamatus „formālām” cilvēka un Dieva attiecībām. Jasecina, ka Senā Grieķija nosaka turpmāko Eiropas izpratni par cilvēku. Cilvēks orientēts uz tagadni. Cilvēka privilēģija ir domāt. Cilvēka dvēsele ir mūžīga, nemainīga, cilvēks ar tās palīdzību spējīgs iesprausties ideju pasaulē un to izzināt. Platons valsti pielīdzina cilvēka ķermenim. Senebreju kultūras izpratnē par cilvēku var saskatīt daudz līdzīga ar mūsdienu kristiešu uzskatiem, ka cilvēks ir Dieva radīts, Cilvēki zināja, ka Dievu nav iespējams ne piekrāpt, ne apmuļķot, jo Dievs ir taisnīgs, un taisnīgs ir Viņa piespriestais sods. Savukārt, viduslaikos par cilvēka galveno uzdevumu izvirzījās kalpošana reliģijai. Viduslaikos par vienīgo atskaites punktu kļuva Dievs. Viņš bija tas, kas ierādīja cilvēka vietu sabiedrībā. Cilvēkam neatlika nekas cits kā lūgšanas un cerības, saistītas ar Dieva žēlastību. No cilvēka tika gaidīts askētisks dzīves veids un savu dabisko tieksmju apspiešana. Turpretī renesanses laikā cilvēka sūtība un statuss jūtami mainījās. Tas nenozīmē, ka renesanses cilvēki zaudēja orientāciju uz Dievu, taču, pieaugot cilvēciskās pašvērtības izjūtai, viņi salīdzinājumā ar viduslaikiem pacēla cilvēku daudz augstākā līmenī, pasludinot, ka no visiem materiālās pasaules objektiem tieši viņš vislielākajā mērā ir apveltīts ar dievišķo garu, gudrību un skaistumu. …
