Aprakstot jautājumu „Kā cilvēku saprot humānisti?” kā galvenos avotus izmantošu Andra Rubeņa grāmatas „Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā”, „Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas laikmetā”, „Renesanses filozofiski maģiskais reālisms”, Maijas Kūles un Riharda Kūļa grāmatu „Filosofija”, Skaidrītes Lasmanes grāmatu „Rietumeiropas ētika. No Sokrata līdz postmodernismam”, kā arī Oksanas Vilnītes, Skaidrītes Lasmanes, Tatjanas Sēmanes rakstus dažādu autoru veidotajā grāmatā „Filozofiskā doma renesanses laikmetā”.
Pirms aprakstu to, kā cilvēku saprata humānisti, atbildēšu uz jautājumu, kas tad ir humānisms un kādas ir tā pamatidejas.
Humānisms – Uzskatu kopums, kuriem raksturīga mīlestība uz cilvēkiem, cieņa pret tiem, rūpes par cilvēku labklājību (Latviešu valodas vārdnīca, 256. lpp.).
Mūsdienās ļoti bieži tiek runāts par humānu attieksmi, humānistu kustībām, humāno palīdzību. Humānisms kā filozofiska kustība radusies Itālijā mūsu ēras 14. gadsimtā, kad tā ievada agro renesansi, savu kulmināciju sasniedzot 15. gadsimtā (Lasmane, S., 1998). Taču jēdzieni, Humanum, humanitatas, humanitas radušies jau Senajā Grieķijā un Romā. Antīkajā pasaulē humanitatas izteica cilvēka ideālu, Grieķijā humanitas tradīciju saistīja ar audzināšanu un mīlestību, tās mērķis bija attīstīt cilvēkā to, kas viņu atšķir no dzīvnieka, proti, prātu (logos) un saprātīgo runu. Studio humanitatis jeb ar cilvēku saistītās zinātnes bija gramatika, retorika, vēsture, tiesības, ētika, un katram sevis cienošam cilvēkam šīs jomas bija jāpārzina. Šis antīkā humānisma idejas ietekmēja un noteica arī renesanses humānistu idejas un izvirzītos mērķus humānisma attīstībai (Rubenis, A., 2000). …
