Dažās lappussēs šo tēmu iztirzāt nav iespējams, jo cik ir ģimeņu, tik tās ir dažādas. Uzskatu, ka dotā tēma ir plašu sociologu un psihologu pētījumu vērta.
Kad jautāju vairākām sev pazīstamām jaunām māmiņām – “Kā jūtas sieviete māte mūsdienās?”, viņas atbildēja viennozīmīgi – “Slikti”.
Tad es sāku sev uzdot jautājumus – ar ko tas īsti saistīts. Varbūt ar sliktajiem materiālajiem apstākļiem vai vispārējo spriedzi sabiedrībā, kurā sieviete nejūtas labi kā personība, līdz ar to viņa nespēj labi justies arī ar savu bērnu. Kā, manuprāt, nopietns iemesls būtu jāmin sabiedrības neiejūtība atiecībā pret jaunajām māmiņām. Ir padomju laiku sievietes, kuras atceras, kā devušās strādāt, kad mazulim bija augstākais pāris mēnešu, un viņas noteikti neatbalsta mūsdienu sievietes, kuras kļūst par mājsaimniecēm uz diviem trim gadiem. Savukārt ir cita grupa sieviešu, kuras uzskata, ka mātei pirmos pāris gadus noteikti ir jāpavada kopā ar bērnu. Šīs sievietes izturas diezgan negatīvi attiecībā pret tām māmiņām, kuras bieži vien materiālo apstākļu spiestas pēc mājās pavadīta pusgada ar mazuli dodas strādāt, atstājot bērnu vecmāmiņu, aukļu, nedaudz vēlāk arī bērnudārzu gadībā. Esmu runājusi ar vairakam bērnu dārza audzinātajām, kuras strādā tieši silīšu grupā – ar bērniem līdz trīs gadu vecumam. Viņas neatkarīgi cita no citas ar klaju nepatiku un nosodījumu izsakas par tām jaunajam mamiņām, kuras gadu vai pusotru vecu mazuli atstāj uz desmit stundām bērnu dārzā. Bez šaubām mazulis pēc tik ilgi atšķirtībā pavadītā laika ir kašķīgs, negrib iet pie mātes, raud. Tā viņš izrāda savu neapmierinātību, nevis to, ka māte viņam kļūst par svešu cilvēku, kā to nereti uzsver aukles un audzinātājas. Lielākajā vairumā gadījumu jaunās māmiņas dodas strādāt materiālo apstākļu spiestas, parasti neizjūtot iekšēju nepieciešamību strādāt un but arpus mājas, tāda veidā viņas negūst ne māzāko gandarījumu ne no sava darba, ne no kopā pavadīta laiak ar bērnu, kurš, pieprasot sev mātes uzmanību, raud, nuiķojas, iespējams ari bieži slimo.
Šīs sievietes netiek parasti atbalstītas no darba devēja puses, jo bieži vien vēlas strādāt uz nepilnu darba slodzi, ka arī nereti spiestas kavēt darbu bērna slimības dēļ. Bez šaubām nevienam nav noslēpums, ka darba devējs, izvēloties darbinieci, nereti dod priekšroku tai, kurai nav bērnu, pat ja viņai ir mazāka darba pieredze nekā jaunajai māmiņai. Tādā veidā sabiedrības neatbalstītas, viņas, protams, nejūtas labi, nejūtas kā pilntiesīgas sabiedrības locekles. Viņām ir daudz vairāk jāpiepūlas, lai pierādītu, ka spējīgas būt gan labas mātes, gan labas darbinieces. No valsts puses, diemžēl, pašreizējā situācijā atbalstu gaidīt nevar. Tātad no visa iepriekš teiktā izriet, ka sieviete māte kā sabiedrības locekle jūtas saspringta, nereti mazāk vērtīga. Īpaši tas noteikti attiecināms uz jaunajām māmiņām, kuru bērni vēl nav sasnieguši skolas vecumu.
Savādāka situācija ir ģimenē. Protams, katra ģimene ir atšķirīga. Nez kādēļ sabiedrībā no paaudze paaudzē izveidojies uzskats, ka garīgās gaisotnes, saskaņas un mīlestības uzturētāja ģimenē ir vienīgi sieviete – sieva un māte, savukārt vīrietis tiek uztverts kā pelnītājs. Bez šaubām tas izskaidrojams no vēsturiskā aspekta, kad sievietes vieta bija tikai un vienīgi mājās, viņa bija pavarda sargātāja un bērnu audzinātāja.
…
