Šī milzīgā pasaule un tik maza es vai tik maza pasaule un milzīga es? Kā es ietekmēju šo pasauli, cilvēkus man apkārt un kā viņi ietekmē mani. Vai es varu to mainīt? Vai es sevi pārvērtēju vai varbūt nē? Ko lai es darbu, lai man un visiem ap mani būtu labi un omulīgi un, lai visi būtu harmonijā? Izlēmu! Jāsāk ar sevis analīzi un tikai pēc tā es varēšu saprast apkārtējos, būt harmonijā un līdzsvarā ar apkārtējiem, bet galvenokārt ar sevi.
Augot pilnā, mīlošā ģimenē, kad man apkārt viss bija sakārtots un gaumīgi iekārtots nedomāju, ka pasaulē dzīvo pesimisti. Mani vecāki bija un audzināja mani būt optimistei un šo dzīves pozīciju esmu saglabājusi līdz šodienai un esmu pārliecināta, ka šī ir pareiza izvēle. Ja es nebūtu optimiste vai man liktos, ka lietainā dienā spīd saule? Vai es meklētu konfliktos pozitīvas puses un mēģinātu meklēt konstruktīvus risinājumus? Vai es smaidītu pat visgrūtākajos dzīves brīžos un situācijās? Vai es smietos ja putns no sava lidojuma augstuma apveltītu tieši mani ar savu „dāvanu”, nevis kādu citu no milzīga cilvēku pūļa? Domāju, ka nē!
Es priecājos, ka esmu optimiste. Es priecājos, ka varu pasmieties par sevi jebkurā dzīves situācijā un ar smaidu virzīties uz priekšu un raudzīties ar gaišām domām manā un apkārtējo nākotnē.
Vai šodienas situācija manā valstī liek man būt skumjai, sarūgtinātai, īgņoties uz valsts vīriem un lamāt viņus ja rodas tāda iespēja? …