Manuprāt, dialogs starp rakstnieku un lasītāju ir īpašs ar to, ka veidojas domu saikne starp divu cilvēku sarunu grāmatā. Pirmkārt, rakstnieki savos literatūras darbos ievieš savu emociju garu, kurā atklāj savas domas. Otrkārt, lasītāji cenšas iztēloties literārā darba autora sacerēto, un tāpēc, es domāju, ka tādējādi veidojas saruna caur grāmatas valodu. Man jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm šķiet, ka vai es atradīšu kopēju saikni ar rakstnieka domām, vai arī nespēšu saprast autora rakstīto literāro darbu, un kā turpmāk norisināsies mana saruna ar rakstnieku.
Autoru sarakstītajos literārajos darbos ir ieliktas īstas emocijas, lai radītu ilūziju lasītājam. Esmu novērojusi, ka 21.gadsimta rakstnieki raksta citādāk, nekā senāku laikmetu rakstnieki, piemēram, Andra Akmentiņa modernie dzejoļi krasi atšķiras no Eduarda Veidenbauma senākās stila dzejas. …