Droši vien, kad manis vēl nebija, viss ritēja ierastajā ritmā. Kā jau parasti – nedzīvoja tikai, lai paēstu, pagulētu, cilvēks ir domājoša, saprātīga būtne, kurš nedomā arī tikai par izdzīvošanu. Cilvēks savas dzīves laikā grib kaut ko sasniegt vai paveikt. Viņu atceras par paveikto, nevis pēc nodzīvotajiem gadiem, tātad nav svarīgs vecums, ir svarīgi paveiktie darbi. Mēs spējam loģiski domāt un spriest.
Pašu cilvēku, arī mani, moka ziņkāre, kas es esmu bijis... Varbūt Zvaigzne, kura debesīs spīd, un pēkšņi iekrīt plaukstās maniem mīļajiem. …