17. februāris, svētdiena.
Beidzot es esmu nolēmis to darīt. Jau sen esmu gatavojies tam, bet vienmēr esmu atradis kādu iemeslu kā attaisnojumu savam slinkumam, lai to nedarītu. Šie iemesli ir bijuši dažādi, daudzus pat neatceros, jo esmu vecs, ļoti vecs. Beidzot es esmu sapratis, ka jāsāk lietderīgi izmantot savs brīvais laiks, un kur nu vēl atrast labāku veidu kā dienasgrāmatas rakstīšana.
19.februāris, otrdiena.
Šodien ārā bija drūms, lietains laiks, un ģimene, kurā es dzīvoju, kā katru vakaru, sasēdusies ap mani, vakariņoja. Jau pirmajā mirklī es pamanīju, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Kaut arī šķīvjos bija tie paši kartupeļi un cepetis kas vienmēr un glāzēs bija tie paši dzērieni kas vienmēr, kaut kas bija savādāk. Valdīja pilnīgi neredzēts miers un klusums. Es savos astoņdesmit septiņos gados, ko kalpoju šai ģimenei, tādu klusumu pie vakariņu galda neesmu piedzīvojis jau sen.
Pēc vakariņām, kamēr kalpones spodrināja manu pakausi, centos saklausīt, ko viņas runā, bet nevarēju, jo arī viņas klusēja.
20. februāris, trešdiena.
Vakarvakara mēmais klusums bija satraucis visus viesistabā. Katrs sāka domāt, kas varētu būt noticis. Daži, man šķiet, par to domāja pārāk daudz. Piemēram, magnetafons tādēļ nemaz nebija gulējis, un visu rītu man bija jāklausās viņā nebeidzamajā čarkstoņā par to, cik viņš ir noguris. Visa šī kņada un runas man nelikās pietiekami interesantas, lai tajās iesaistītos, un es iemigu.…