Vācu klasiskajā filozofijā kultūras pasaules pamats tiek meklēts cilvēka subjektivitātē.
Ikvienam laikmetam raksturīga noteikta filozofiskā domāšanas kultūra ar savām problēmām, pasaules skatījumu, vērtību sistēmu, mērķiem un ilūzijām; attiecīgajā periodā top arī šai kultūrai atbilstošais domāšanas instrumentārijs, metožu un paņēmienu kopums.
Kants nebūtu filozofijas un ētikas klasiķis, ja viņš izteiktu tikai un vienīgi sava laika pretrunas, problēmas un garīgo pieredzi. Kanta darbi pārsniedz konkrēto sociāli vēsturisko ierobežotību; jēgas slānis tajos ir īpaši dziļš. Ikviens kultūras laikmets apgūst tos no jauna, meklējot un ieraugot sev nozīmīgas vispārcilvēciskas vērtības. Tāpēc Kantu ir vērts lasīt visos laikmetos. Mums nav jāpieņem visas Kanta nostādnes, kas rakstītas viņa darbos. Bet lasot un iedziļinoties viņa darbos, var atrast vērtības, kas attiecināmas uz laikmetu, sevi, sabiedrību.
Kanta filozofijas saprašanas un raksturojuma galvenais uzdevums ir sabalansēt vispārcilvēciskuma mēru ar konkrēti vēsturisko piesaisti, kas stāv pāri laikam. Kantam vienlaikus svešs ir gan cinisks prakticisms, gan arī nepamatotas ilūzijas. Kanta prasība, lai ikvienu cilvēku uzskatītu par pašmērķi, nevis par līdzekli, bija vienlaikus tiklab buržuāziskās revolūcijas ideālu pamatojums, kā arī tās politisko metožu noliegums.
Laika posmu pirms 1770. Gada Kanta radošajā darbībā mēdz dēvēt par “pirmskritikas” periodu. Tas bija laiks, kad vēl nebija sarakstīti trīs galvenie Kanta darbi, kuru nosaukumos ietverts jēdziens “kritika”. Šajā posmā Kants izvirza kosmogonisku hipotēzi.
Filozofijā Kants neatzina nekādus priekšrakstus un dogmas. Daba, vēsture, tautu un cilvēku dzīve, matemātika un lietišķās zinātnes bija tie avoti, no kuriem viņš smēlās visu dzīvinošo gudrību.
“Pirmskritikas” perioda darbos domāšanas deduktīvi formālās metodes ir ierobežotas pieredzes labā. Taču pamazām Kants nonāk pie atziņas, ka prāta pamatlikumi neizbēgami izriet ārpus jebkuras pieredzes robežām. Tad sāka briest “kritikas” periods.
Kanta pārdomas sekmē pastāvošās jauno laiku filozofijas tradīcijas: racionālisma un empīrisma pretstats. Nav izveidojusies filozofiska sistēma, kura spētu aptvert esošo izziņas problemātiku vienotā veselumā. Kants cer to izdarīt. Tieši tādēļ viņš izvirza tēzi: kaut arī jebkuras mūsu zināšanas sākas ar pieredzi, tomēr tās neizriet no pieredzes. Šai tēzei ir vajadzīgs pierādījums, un seko pirmais no Kanta slavenākajiem darbiem “Tīrā prāta kritika”, veltīts izziņas teorijas problēmām.
“Tīrā prāta kritikas” un arī pārējo darbu virsrakstā var mulsināt Kanta izraudzītais vārds “kritika”. Priekšvārdā darba pirmajam izdevumam Kants paskaidro, ka ar kritiku viņš nedomā grāmatu vai sistēmu kritizēšanu. Laikmets, kā izsakās Kants, vairs neļauj apmierināties ar šķietamajām zināšanām un aicina prātu uzņemties no jauna pašu grūtāko no visiem saviem darbiem, proti, pašizziņas darbu, un iecelt tiesu, kas nodrošinātu prāta taisnīgās prasības un noraidītu visas nepamatotās pretenzijas nevis ar varas lēmumu, bet saskaņā ar prāta mūžīgiem un nemainīgiem likumiem, šī tiesa nav nekas cits kā paša tīrā prāta kritika.
Pēc Kanta domām, zināšanu vispārējo un nepieciešamo raksturu var nodrošināt tikai pašā prātā esošas aprioras, pirms pieredzes formas. Mūsu juteklībai ir divas tādas formas - telpa un laiks, kurās tiek sakārtota pieredze un vērotas parādības. Prātam piemīt no augstākajām ētiskajām prasībām izrietoša tiekšanās pēc absolūtajām zināšanām.
Cilvēks iespēj to, ko nevar neviena cita dabas būtne. Kanta filozofija pēc savas būtības ir cilvēka filozofija. Viņš raksta: ”Ja pastāv zinātne, kas patiešām ir vajadzīga cilvēkam, tad tā ir tā, kuru es mācu, proti, pienācīgā veidā ieņemt cilvēkam paredzēto vietu pasaulē; no tās var mācīties, kādam ir jābūt, lai būtu par cilvēku”.
…
