Katram ir savs raksturs, tikumi un netikumi,. tāpēc mēs visi esam individuālisti. Katrā cilvēkā var pamanīt gan labas, gan sliktas rakstura īpašības. Neviens nav ideāls. Bet jāprot pārtaisīt savus netikumus par savām vērtībām. Jāaudzina pašiem sevi.
Pēc manām domām, kautrīgam cilvēkam ir ļoti grūti dzīvot. Visur viņam liekas, ka viņu atstumj, aprunā, apsaukā. Un visu kritiku viņš uztver tuvu sirdij. Un viņam rodas priekšstats, ka viņš nav vajadzīgs nevienam šajā pasaulē. Tieši šī iemesla dēļ, man šķiet, arī notiek daudz pašnāvību starp 14-18 gadus veciem jauniešiem. Viņi jūtas atstumti, slēdzas sevī un nevienam never vaļā savas izjūtas un pārdzīvojumus. Bet, ja pirms tam cilvēks bija uzticējies kādam savu noslēpumu un viņu nodeva, viņš uz visiem laikiem aiziet sevī.
Tieši šajā vecumā no 14-18 g. jaunieši nenes atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Bet pēc tam viņi sapratīs, ka katram cilvēkam jādod izdevību parādīt sevi sabiedrībā. Katrs jau ir uz kaut ko spējīgs un viņam ir jādod tāda iespēja, jo mums nav tiesību komandēt pār citiem. Kad mēs kļūstam vecāki, mēs arvien labāk saprotam, cik grūti ir būt atstumtam. Ir arī citi iemesli, kāpēc cilvēki mēdz būt kautrīgi.
Pēc manām domām, arī vecāki un ģimenes apstākļi ļoti ietekmē bērna raksturu un attieksmi pret citiem. Piemēram, nabadzīgi vecāki nevar savam bērnam nopirkt dārgas mantas, drēbes. Bet viņš redz, piemēram, skolā, bērnus, kuri nēsā dārgas drēbes, pērk visu, ko grib. Bet nabadzīgie bērni saprot, ka nevarēs to atļauties nekad un visur vaino vecākus. Bet tas nav pareizi.
Var būt arī cits iemesls. Varbūt bērns izauga tādā ģimenē, kurā viņam nebija nekādu tiesību un vecāki viņu vienmēr pazemoja un tad viņš sāka vērtēt sevi zemāk pār pārējiem. Un tad cilvēks domā, ka viņš nav cienīgs runāt, draudzēties ar pārējiem bērniem. Kautrīgi cilvēki baidās no apkārtējās vides. Viņi visur redz tikai ļaunumu, viņiem šķiet, ka viņam novēl tikai visu to sliktāko. Dažiem pēc tam no šī stāvokļa palīdz iziet uzticīgi draugi vai cilvēki, kuri ir bijuši tādā situācijā. Bet daži paliek uz visu mūžu nepilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Varbūt pēc tam, kad cilvēks kļūst vecāks, ar laiku var palikt garīgi slims, tāpēc, ka cilvēks nevar ilgi dzīvot bez sabiedrības. Tā, ka vienmēr jādomā, kā tu izturies pret citiem, un jāiztēlojas, kā tu varētu justies šajā situācijā.
Arī citi bērni baidās no tā, ka viņi kaut ko nepareizi pateiks, izdarīs, un visi smiesies par viņu teikto. Es esmu izdarījusi secinājumu no tā, ko esmu redzējusi pati.
…
