Nē, es neesmu “apkūkotāju” teorijas piekritēja, nedz arī ķeros pie nopietnākiem ieročiem. Pagaidām gan manā rīcībā ir tikai viens no tiem – mērķtiecīga un neatlaidīga vēlme studēt komunikāciju zinātnes programmā ietverto žurnālistikas jomu, balstoties uz vairāk nekā piecu gadu pieredzi preses darbā un radiožurnālistikā. Pirmkārt, pēdējo gadu praktiskā darbība Latvijas Kristīgajā radio manī attīstījusi interesi par ziņu žurnālistiku, kas ietver sevī aktuālākos notikumus sabiedrībā un to analīzes procesu izstrādi. Otrkārt, iepriekšējā un arī šobrīd apgūstamā mūzikas izglītība ļāvusi iedziļināties ar mūziku saistītajos sabiedriskajos notikumos. Manuprāt, netrūkst žurnālistu, bet trūkst attiecīgu jomu speciālisti žurnālistikā, kas ir spējīgi izvērtēt atsevišķus notikumus un tendences, pamatojot tos ar līdzvērtīgi augstas kvalitātes analīzi. Treškārt, manu interesi saistījusi pētnieciskā jeb izmeklējošā žurnālistika, par kuru pirmos priekšstatus guvu, iepazīstot Aidi Tomsonu un viņa darba specifiku Latvijas radio rīkotajā jauno žurnālistu nometnē 2003. gada vasarā.
Pateicoties Latvijas Kristīgajam radio un darbam Latvijas radio jauniešu raidījumā “Radiobumba”, man ir bijusi iespēja papildināt zināšanas pie Silvijas Miezes, režisores Ainas Matīsas un nu jau astoto gadu apgūt runas mākslu pie Antonijas Apeles, kuras pasniegtās nodarbības apmeklēju līdz ar darbu pirmo raidījumu veidošanā ( klasiskās mūzikas raidījums “Noslēpumainā pasaule”, ceļojumu raidījums “Dakts”), kurā tika ietverti gan iepriekš sagatavoti sižeti, gan intervijas radio tiešajā ēterā. Pirms tam biju strādājusi presē, rakstot jauniešu lapai laikrakstā “Rīgas Balss” un starpskolu periodiskajā izdevumā “Tilts”.…