Bendes meitiņas pavadonis ir Melnais jātnieks, kurš parādās tikai tumsā un pavada viņu, līdz gaisma aust. Tas ir Izmisums. Tas dod spēku iet cauri tumšiem mežiem un svešām zemēm, līdz sasniedz Mēnešmāmiņu. Vecā sieviņa kā liktens lēmēja pie zelta ratiņa vērpj nebeidzamu pavedienu. Viņa iedod glābējatslēdziņu un pasaka, kas jādara. Pavisam nemanāms, it kā pilnīgi nejaušs, ir jaunekļa tēls. Tas, kuru glābjot, bendes meitiņa ziedo sevi. Viņš ir padevies liktenim, negrib pieņemt meitiņas upuri, taču beigās piekrīt.
Pasakā “Sarkanā puķe” upes malā atrastu meitenīti ar kāda zieda sakni viņai blakus uzaudzina pils vārtu sardze. Meitene izaug skaista, un “visi apbrīnoja viņas maigo, balto seju un lielās, skumjās acis.” Bija tikai viena nelaime – viņas kājas bija neglītas un līkas. Tādēļ meitene nekur nestaigāja, “Viņa bija kā balts ūdenszieds, kurš guļ uz līmeņa un nekad nemaina savu vietu.” Tikai tad, kad izauga, ieraudzīja princi un iemīlēja viņu, meitene nolēma uzdāvināt viņam savu sarkano laimes ziedu. Bet, to nesot, viņa paklupa, visi ieraudzīja viņas kājas un smējās: “Viņš smējās, un visi smējās.” Nespēdama pārdzīvot pazemojumu, meitene iedzēra “nāves zāles”, ielēca upē un kļuva par ūdensmeitu.
Pasaka “Meža māte” ir spilgts dabas tēlojums. Tas ir vēstījums par Meža mātes rūpēm par katru meža iemītnieku. Viņas uzdevums ir atrast vietu visiem, iedot būvmateriālus ligzdu veidošanai. Jāsakārto mežs un tad var svinēt svētkus. Skalbe atzīst: “un arī manā dvēselē krīt kāds laipns stars no meža bērnu laimes.”
Šī pasaka liek redzīgākām acīm paskatīties uz dabu, saskatīt skaisto vienkāršajā, bet tik dzīvajā un daudzveidīgajā meža pasaulē: “Kas kā bērns ir turējies mātei pie svārkiem, tas mežā jūt kādu sargājošu labvēlību. Tas ir Meža mātes dzīvais tuvums.”
…
