1934. gada 15. maijs Latvijas vēsturē atstāja zināmu robu. Nakts, kuru daudzi cilvēki neaizmirsīs un par, kuru turpinās spriest, ir K. Ulmaņa valsts apvērsuma brīdis. Tas nav ne labi, ne slikti, tomēr tam ir savi faktu un savas liecības, ko apvērsums ir sniedzis valsts politiskajā dzīvē, konkrētāk, iekšpolitikā, ārpolitikā, tautas dzīvē.
Ar 15. maiju K. Ulmanis lauza Latvijas Republikas Satversmi, kuru viņam kā ministru prezidentam bija jāsargā, viņš ne tikai pārņēma prezidenta A. Kvieša pienākumus, bet arī nelikumīgi padzina Saeimu, bez Saeimas piekrišanas pretlikumīgi apcietināja 32 Saeimas deputātus, izsludināja neapstiprinātu izņēmuma stāvokli. 1934. gada 17. maijā K.Ulmanis sastādīja apvērsuma valdību un patvaļīgi piešķīra tai Saeimas tiesības.
Ulmaņa režīms bija prettiesisks, tas bija ne vien nelikumīgi, apvērsuma ceļā radīts, bet nelikumīgi bija arī izsludināts izņēmuma stāvoklis, nelikumīgi sastādīta valdība un nelikumīgi tās izdotie likumi, jo pēc Latvijas Republikas Satversmes likumu var izdot vienīgi Saeima. Manuprāt, Ulmanis un viņa sazvērnieki izdarīja augstāku noziegumu, kādu paredz Latvijas sodu likums. Būtībā Latvijas Republika kļuva par Ulmaņa diktatūru, tai bija savi fakti: visu politisko brīvību atcelšana, politisko partiju, opozīcijas laikrakstu un apmēram 1000 dažādu biedrību slēgšana, arī strādnieku organizācijas tika slēgtas, manuprāt, Ulmanis visu pakārtoja sev, jo neskatoties uz to, ka apvērsuma rezultātā vara valstī piederēja Ulmanim, viņš tomēr baidījās, ka kāda organizācija vai politiski aktīva persona var izrādīt savu neapmierinātību, tāpēc arī lika slēgt organizācijas un apcietināt tos, kas viņam varēja radīt problēmas, no apcietinātajiem liela daļa nonāca Liepājas koncentrācijas nometnē vai arī dažādu pilsētu cietumos.
…