...Un tad pēkšņi tas bija klāt. Trīs dienas lietus bungoja pa palodzi, vējš locīja koku zarus un naktī, līdzinādamies vētrai, izmēģināja, cik stipri zemē turas koku saknes. Šodien, sarkani uzlēkdama, saule debesu augstumos turējās visu dienu, un mēs ievērojām, ka zāle dārzā ir jau pavisam zaļa, ka ceriņu pumpuri mazliet pavērušies, bet kastaņu lapiņas un zieda aizmetnis vēl slēpjas brūnā, lipīgā apvalkā. Bet pats galvenais – sirds krūtīs savādi kņudēja, smaids bez iemesla iezīmējās sejā , gribējās uz kaut kurieni steigties, nu kaut vai kādam piezvanīt, pateikt kaut ko labu...
Tās bija zīmes, ka notikusi lielā dabas pārvērtība – ir atkal atnācis viens pavasaris. Ejot uz skolu, es jutu, kā smaržo atkususī zeme, virs kuras vietām baltiem, vietām ziliem laukumiem klājās sniegpulksteņi. …