Manuprāt, šos jautājumus agrāk vai vēlāk katrs sev ir uzdevis. Un neviens nevar uz tiem atbildēt pilnībā. Neviens. Itin neviens.
Domāju, ka bērnībā es biju mazs puteklītis. Mazs neievērojams puteklītis, kas nezināja savu vietu pasaulē. Es nemācēju ne staigāt, ne runāt, ne lasīt, ne rakstīt. Biju mazs sliņķis, kurš caurām dienām tikai ēda un gulēja. To vien darīja kā zvilnēja. Es neizpratu lietas sev blakus un pasauli. Savādo, nezināmo un skarbo pasauli. Pasauli, kas ir visapkārt un no kuras nav iespējams aizbēgt. Es biju kā nomaldījies skatiens, kas meklēja mērķi.…